Par diriģentu kolēģis Saimons Retls bez skaudības saka: "Viņš ir lielākais no mums." Savos 66 gados Jansons ir dzīvāks par dzīvsudrabu, un ārstu ieteiktais pussabata gads pagaidām paslēpts labo nodomu lādē.
Pēc izciliem vieskoncertiem Ņujorkā parīt minheniešiem gaidāma
uzstāšanās Londonā, aprīļa beigās viņi brauks Austrumeiropas
turnejā uz Zagrebu, Sofiju, Maskavu un Pēterburgu. Mums paliek
divas iespējas — doties pasaulē vai arī baudīt koncertus radio
tiešraidēs. Tāda iespēja bija arī 6.marta vakarā, kad Mariss
Jansons muzicēja Minhenes Herkulesa zālē. Grandiozām ovācijām
sekoja vakara trešā daļa, ko maestro allaž panes ar apskaužamu
laipnību — vismaz cilvēku trīsdesmit vēlas pateikties, un ar katru
tiek pārmīts kāds vārds, — sākot ar augsta ranga politiķi un
beidzot ar itāļu tūristu grupu. Kā nenovērtējama dāvana mums tiek
garāka saruna — divas dienas pēc koncerta tiekamies viesnīcā
Bayerischer Hof, kur piektā stāva numurā ir Jansona dzīves telpa.
Ir svētdiena. Durvis atver dzīvesbiedre Irina, jo Mariss pa
telefonu atkal jau kārto darba lietas.
Paldies, maestro, par koncertu, ko tiešraidē dzirdēja arī Klasikas
klausītāji Latvijā. Vai jums pašam tas šķiet svarīgi?
Es esmu ļoti priecīgs, ka tagad ir tāda iespēja — dzirdēt koncertus
no Rietumiem. Nopietnā mūzika ir bīstamā situācijā, jo arvien
vairāk jauniešu nesaprot, cik svarīgi ir interesēties par mākslu,
iegūt vismaz informāciju par to. Tas nenozīmē, ka visiem jākļūst
par mūziķiem, gleznotājiem, aktieriem, bet sadarbībā ar mākslu un
reliģiju cilvēka dvēsele varētu attīstīties pareizā virzienā.
Jūs jau vairākus gadus intervijās brīdinājāt no tā, kas šobrīd ir noticis.
Absolūti. Es visu laiku teicu, ka mēs par daudz domājam par materiālo un maz — par garīgo attīstību. Tagad, man liekas, Dievs atsūtījis vēsti: cilvēk, paskaties, ko tu dari, kurp tu ej un kur tu esi nonācis. Tas ir brīdinājums visiem. Bet, atklāti runājot, es neesmu pārliecināts, ka cilvēce to uzņems tā, kā vajadzētu. Kad tagad lasu, kā reaģē uz šo situāciju, tad tas visur notiek tikai caur naudas un ekonomisko pusi. Un tas mani baida. Vai pēc tam, kad šī krīze paies, viņi sapratīs, ka vajag no kaut kā atteikties? Svarīgi ir padomāt, kur ir vērts ieguldīt. Šo paaudzi mēs izlabot vairs nevaram, jo attīstība ir ļoti ilga. Arī uz nākamo cerēt ir par ātru. Bet tālāk gan. Pagaidām es to virzību neizjūtu. Un, ja padomājam, cik naudas tiek izsviests… To varētu izlietot daudz labākos pasākumos.
Viena "dārga" saruna jums šeit Minhenē ir notikusi ar Bavārijas Ministru prezidentu Zēhofera kungu — par jaunas koncertzāles būvniecību vecajos Rezidences pils zirgu staļļos Marstall. Tur varētu ierīkot patiešām labu koncertzāli, arī apkārtne ir brīnišķīga. Vai ir cerība, ka politiskais lēmums būs par labu mākslai?
Skaidrs, ka es ceru. Bet šeit ir liela demokrātija un viens cilvēks nevar noteikt, pat ja viņš ir Ministru prezidents. Tomēr Vācijā, kur kultūrai ir liela loma (tādas valstis ir maz palikušas…) un kur mūzikas māksla ir augsti attīstīta, es domāju, ka politiķi pieņems lēmumu par jaunu koncertzāli. Tās grūtības ir nevis nolemt, ka būvēs, bet tāpēc, ka daudzi ir pret. Un es viņus arī varu saprast. Tīlemana vadītais Filharmoniskais orķestris piedāvā, lai mēs būvējam vienu māju abiem orķestriem. Es gribu prasīt, kur tad viņi bija visus tos sešus gadus, kamēr es cīnījos? Es saprotu, mums nevienam nepatīk spēlēt Filharmonijā (Gasteig zāle ar 2400 vietām uzcelta 1985.gadā — G.V.), jo tur ir ļoti slikta akustika. Bet diviem orķestriem, kuri katru dienu mēģina un spēlē divus trīs koncertus nedēļā, nebūtu iespējams darbu saplānot tā, lai to varētu labi izpildīt vienā mājā. Tā ir utopija. Bavārijas Radio orķestris beidzot ir pelnījis savu zāli.
Ceru, ka jums izdosies! Bet es vēlētos atgriezties pie koncerta, kura programmā no pirmā acu uzmetiena ir it kā nesavienojamas lietas — Debisī, Stravinskis, Mocarts, Štrauss… Kāds muzikologs ievadlekcijā visam deva kopsaucēju — koka pūšamie instrumenti. Vai tas bija viņa izdomājums, vai arī jūs pats vienmēr konceptuāli domājat par programmas kopsaucēju?
Nē, es tā nedomāju. Bet tas ir interesanti, ko viņš teicis! Un, ja padomā, tur ir liela taisnība. Redziet, kad Stravinskis bija atbraucis uz Pēterburgu, es biju uz visiem viņa mēģinājumiem un koncertiem. Tiekoties viņš teica, ka ļoti mīlot Debisī, Čaikovski, Bēthovenu. Un šī asociācija — Debisī un Stravinskis — tā man ir kā viena ģimene, kaut arī viņi katrs ir ļoti atšķirīgi. Starp citu, Psalmu simfonija bija mans diplomdarbs, beidzot kora fakultāti Ļeņingradā. Vispār man patīk kontrastainas programmas.
Jūs bieži tiekaties ar izciliem solistiem. Klausoties
Mocartā amerikāņu pianistu Emanuelu Aksu, šķita, ka viņš ir tāds
nepieradināms, vietām pat brīvdomīgs.
Jā, bet viņš ir brīnišķīgs! Sevišķi klasiskajā repertuārā. Šodien
ir ļoti maz cilvēku, kas Mocartu var spēlēt tā kā viņš. Tagad mīl
sist pa klavierēm, spēlēt ātri, skaļi un virtuozi, un tad publika
lec augšā un kliedz… Lai iztaisītu šādu Mocartu, jābūt bagātam
mūziķim.
Mūziku jūs droši vien zināt no galvas, tomēr atturaties spēlēt bez partitūras.
Vakar es Brāmsu un Čaikovski, piemēram, diriģēju bez partitūras… Bet pēdējos gados arvien biežāk diriģēju no notīm. Jaunībā bija ļoti svarīgi izmācīties visu no galvas. Uz to mudināja arī mans profesors. Bet jāteic, ka daudzi jaunie diriģenti nemāk diriģēt no partitūras. Vai nu viņi diriģē no galvas, vai skatās uz partitūru tā, it kā to nekad nebūtu redzējuši. Tas nav tāpēc, ka viņi nezinātu, bet tāpēc, ka tas nav viegli. Es vairs neesmu jauneklis, lai rādītu, ka man ir laba atmiņa, jo tā ir kļuvusi sliktāka. Īpaši pēc diviem infarktiem… Kādreiz man nebija pat piezīmju grāmatiņas — es visus telefonus zināju no galvas! Bet tas nav svarīgākais. Mravinskis visu mūžu diriģēja no partitūras, arī Muti. Toskanīni savukārt bija slikta redze, bet izcila atmiņa, tāpēc visu diriģēja no galvas, uz ko Klemperers atbildēja: tāpēc, ka šis neredz, mums visiem būs turpmāk jādiriģē no galvas? (Sirsnīgi smejas!) Klemperers vispār bija ass pret kolēģiem. Par viņu stāsta daudzas reālas anekdotes. Kad Klempereram teica, ka šogad nomiruši vairāki izcili diriģenti, viņš atbildējis — kāds brīnišķīgs gads!
Ja mēs te par atmiņu runājam, tad jums, kas visu laiku esat uz riteņiem, šķiet ir neiespējami visu dzīvei un darbam nepieciešamo paņemt līdzi. Varbūt ir kāda dzelžaina sistēma?
Kā jau katrs cilvēks, arī es mēdzu aizmirst. Bet sistēma man tiešām ir. Un te var redzēt, ka esmu latvietis: es cenšos būt ļoti pašdisciplinēts. Pirms katra brauciena pārskatu visus papīrus, kas vajadzīgi. Man jau galvā jāpatur milzīgi daudz lietu! Ja tu esi galvenais diriģents divos orķestros, tev katru dienu zvana — tad tāda problēma, tāda... Uz visu mirklī nevar atbildēt, vajag padomāt, jo citādi var izdarīt lielu kļūdu. Dzīvē bieži cilvēki izdara kļūdas ne tāpēc, ka viņi ir dumji vai iedomīgi, bet tāpēc, ka reaģē emocionāli. Jāmācās pateikt — ļaujiet man padomāt! Kaut arī māksliniekiem tas ne vienmēr izdodas, jo mēs esam, tā teikt, traki, emocijas spilgti iet uz augšu, mēs dabūjam adrenalīnu… pēc tam ar aukstu galvu domā — nu varēja taču citādi. Ja tu esi vadītājs, tad tev ir jāiemācās nogaidīt.
Jūs mēģinājumā varat pateikt kaut ko asu?
Es varu pateikt. Pēc tam man ir kauns un es ļoti nožēloju. Bet izlaužas. Ne tik rupji, kā Toskanīni, kurš esot kliedzis, bet kādreiz pasaku ko asu. Tad domāju, ak, mūziķis taču arī ir tikai cilvēks, var izdarīt kļūdu. Pareizi būtu tā: diriģents var dusmoties, konkrēti un lietišķi pasakot — tas, mīļie draugi, neiet cauri. Tāda maza pātaga, ļoti maziņa! Bet nedrīkst apvainot. Ir diriģenti, kas mēdz apvainot caur savu aroganci, iedomību. Var just, ka viņš vēlas izrādīt sevi. Tas mūziķiem ļoti nepatīk. Jājūt, ka tie ir tavi kolēģi. Svarīgas ir divas lietas — psiholoģija un diplomātija.
Ir tāda sajūta, ka Bavārijas orķestris ir ļoti draudzīgs, kaut gan ikdienā jau visādi mēdz būt.
Jā, mums tiešām ir ļoti draudzīga atmosfēra. Te nav nekādu grupu, kas cīnās cita ar citu, vai intrigu. Mūziķi ir emocionāli, kaislīgi, un viņi deg par mūziku. Tāds pašlepnums raksturīgs tikai lieliem orķestriem: mūziķi saprot, ka šajā konkurencē, ja labi nespēlēs, nāks cits orķestris. Te ir runa ne tikai par pašlepnumu, bet arī par izdzīvošanu.
Par vietu Grammophon topā…
Tā, protams, ir varbūt tāda naiva spēle un mums profesionāļiem nav tik svarīga. Bet tas ir patīkami un spēlē lielu lomu priekš politiķiem, diskiem, zālēm un varbūt arī priekš publikas. Interesanti, ka visur, kur esmu strādājis, man vajadzēja cīnīties. Oslo mūziķiem bija ļoti zemas algas. Es gāju pie visiem ministriem. Avīzes mani šausmīgi kritizēja, es biju pilnīgi viens. Jo demokrātiskajā Norvēģijā pateikt, ka kāds orķestris ir labāks, bija pilnīgi neiespējami. Ja es būtu norvēģis, viņi būtu mani nošāvuši, pakāruši uzreiz... (smejas). Tomēr beigās visi saprata, ka man ir taisnība, un Oslo filharmoniķiem izdevās algas palielināt. Pitsburgā vajadzēja cīnīties, lai pilsēta palīdz orķestrim, jo Amerikā valsts principā neatbalsta mākslu, to dara galvenokārt privātie. Prestižā Amsterdamas Concertgebouw orķestra mūziķi saņēma trīsreiz mazāku algu nekā vācieši, franči un šveicieši. Es sāku cīnīties. Man teica — Maris, tu esi traks! Bet es gāju savu ceļu. Mēs daudz runājām ar kultūras ministru, es pat karalienei to pateicu! Un man liels paldies jāsaka Latvijas vēstniecei Nīderlandē Baibai Bražei un viņas kungam — izciliem diplomātiem, kas izdarīja ļoti daudz. Patiesībā tas bija psiholoģisks darbs. Rudenī, kad parlaments lēma par budžetu, es jau domāju — nekas tur nebūs. Un ko jūs domājat?! Amsterdamas Concertgebouw vienīgais saņēma par 1,9 miljoniem eiro vairāk. Algas orķestrim paaugstināja par 16 procentiem! Tas ir liels panākums. Paldies Dievam, tas notika vienu mēnesi pirms krīzes. Es neesmu pārliecināts, vai vēlāk lēmums būtu tāds pats. Bet varbūt arī būtu. Ko es gribu ar to pateikt? Ka ir politiķi, kuriem ir drosme pasacīt — tā vajag, un viņi sasniedz rezultātu.
Jūs esat lielas atbildības mākslinieks. Bet cik viegli vai grūti ir dot sev atskaiti, jo koncerta brīdis ir tik radošs, ka visu objektīvi fiksēt apziņā nevar. Vai jums ir svarīgi, ko saka klausītāji, kritiķi, vai tomēr atbildi varat pavaicāt pats sev?
Es domāju — viss kopā. Skaidrs, ka es pats zinu, kas bija labi, kas ne. Dažreiz jau pirms koncerta to var just, jo tu zini, kā jūties, kā esi sagatavojies. Man ļoti svarīgi, ko saka publika, draugi. Es lasu arī kritikas un neticu tiem māksliniekiem, kuri apgalvo, ka viņi ignorē un nelasa kritikas. Viņi izliekas. Bet par nožēlošanu jāteic, ka daudzreiz kritiķi ir dumji. Ja redzi, ka viņš ir neprofesionāls, tad emocionāli tas ir nepatīkami. Bet principā ir ļoti svarīgi, lai kāds tev pasaka tiešām taisnību. Parasti cilvēki nāk klāt un liela — cik tas bija brīnišķīgi!… Pēc koncerta jau tas ir patīkami, jo mākslinieks vēl atrodas tādā emocionālā abstrakcijā. Un, ja kāds tādā brīdī "uzdod pa galvu", tad tas ir sāpīgi. Labāk parunāt nākamajā dienā — kā tad īsti bija. Es vienmēr uzprasu savam toņmeistaram. Bet jebkurš vērtējums ir subjektīvs. Objektivitāte ir tikai tā, ja koncerts atstāj iespaidu un patīk visiem. Es šausmīgi nevaru ciest, ja sāk knibināt — tur temps bija tāds, tur pianists nospēlēja 10 vai piecas nepareizas notis… Svarīgākais, ja cilvēki pēc koncerta pasaka — divas stundas mēs izjutām lielu emocionālu pacilātību, tas deva kaut ko manai dvēselei, un es biju citā pasaulē. Ja tas bija, tas nozīmē, ka bija labs koncerts. Un tā jums vajadzētu novērtēt koncertu vai operas izrādi. Skaidrs, ir brīnišķīgi, ja viss ir ideāli. Man patīk tas izteiciens: labāk būt veselam un bagātam, nekā slimam un nabagam. Bet … Svarīgi, ka tu pats sevi novērtē stingri, jo tas nedod iespēju apstāties. Līdz pēdējai dzīves minūtei ir jābūt interesantām idejām un jādomā par kvalitāti.
Tagad mums pasakāma šī priecīgā ziņa: ir zināms datums,
kad būsiet Rīgā. Un tas ir 22.decembris, kad Opera svinēs savu
90.dzimšanas dienu.
Jā, es apsolīju atbraukt uz jubileju.
Ko celsiet priekšā?
Mēs runājām, ka es varētu nodiriģēt Vāgnera Tanheizera uvertīru. Un es to labprāt darīšu. Bet man ir viens sapnis, ilgs sapnis, ko par nožēlošanu nekad neizdevās īstenot, — es ļoti gribētu uzstāties kopā ar Raimondu Paulu. Jā, viņš man ir kaut kas sevišķs. Es viņu tiešām dievinu. Pateikt, ka viņš ir brīnišķīgs komponists, ir stipri par maz. Viņš ir liela individualitāte un brīnišķīgs pianists! Es gribētu cerēt, ka viņš tiešām būs gatavs nospēlēt šajā koncertā — vienalga ko, jebkuru darbu.
Nu katrs pianists par to nevar sapņot…
Kuru katru darbu, lai tik pasaka… Es gribētu, ka šis sapnis piepildītos.
(Kādu brīdi atkal jau uzmācīgi zvana viesnīcas telefons un maestro lūdz runātāju pārzvanīt pēc 10 minūtēm. Jau sarunāta nākamā tikšanās).
Redziet, man ļoti gribas atkal atbraukt uz Rīgu, jo pēdējoreiz es biju lielā sajūsmā. Ja es varētu, brauktu daudz biežāk, bet darbs neatļauj. Man jādomā arī, lai veselību uzturētu… jo — gribas vēl ilgi strādāt! Es novēlu visiem panākumus un ceru, ka tiksimies Rīgā!
Visu interviju varat noklausīties: www.klasika.latvijasradio.lv
***
Mariss Jansons
Dzimis 1943.gadā Rīgā diriģenta Arvīda Jansona un dziedātājas Iraīdas Jansones ģimenē.
1956.gadā pārceļas uz dzīvi Ļeņingradā, studē Konservatorijā. Vēlāk papildinās Vīnes Mūzikas augstskolā.
1971.gadā uzvar starptautiskajā Karajana fonda diriģentu konkursā.
Galvenais diriģents Oslo Filharmoniskajā orķestrī (197—2000), Pitsburgas simfoniskajā orķestrī (1997—2004), galvenais viesdiriģents Londonas Filharmoniskajā orķestrī (1992—1997).
Šobrīd vada Bavārijas Radio simfonisko orķestri (kopš 2003.gada) un Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri (kopš 2004.gada).
Saņēmis dažādu valstu balvas, titulus, ordeņus un goda zīmes.