Rūpīgi pārdomāta un nobriedusi debija — tā var teikt par poļu rakstnieka Mikolaja Ložiņska (1980) pirmo romānu Reisefieber (tulkojumā Ceļojuma drudzis) (2006). Līdzīgi kā daudzu debitantu pirmajos un ne tikai pirmajos apjomīgajos vēstījumos, Ložiņska romānā ir daudzas autobiogrāfiskas atsauces. Bet tikai atsauces, jo, kā ikvienā mākslas tekstā, notikums tiek transformēts atbilstoši vēstījumam, stilistikai utt.
Romāna kompozīcijas un kadrējuma precizitāti, un uz to jau norādījuši kritiķi, ir iespaidojusi autora aizraušanās ar fotogrāfiju. Iespējams, tāpēc romāna sižets un izteiksme ir negaidīti vienkārša — galvenokārt tiek meditēts par cilvēku attiecībām un viņu spēju/nespēju saprasties. Vēstījuma temps ir nesteidzīgs, savukārt vide atgādina teātra skatuvi, kurā cilvēki, rakājoties pagātnē, cenšas izprast un konstruēt savu turpmāko dzīvi. Tāpēc veids, kā notiek pagātnes izzināšana, atgādina psiholoģisko teātri. Proti, Ņujorkā dzīvojošs žurnālists ar literārām ambīcijām Daniels ierodas Parīzē, lai kārtotu formalitātes saistībā ar Zviedrijā dzimušo, nesen mirušo māti Astrīdu. Sākumā viņš atceras pagātni, lai izprastu, kāpēc viņu attiecības bijušas tik atsvešinātas. Taču vēlāk, apjaušot, ka viņš par mātes dzīvi nezina neko, sāk meklēt viņas paziņas (aklu psihoterapeiti, pēdējo mīlestību Spenseru utt.), kas līdzīgi aktieriem uznāk un pamet skatuvi, kad Danielam to sagribas, vai tad, kad tas nepieciešams izziņai — tam, lai viņš rekonstruētu savas mātes dzīvi un izveidotu viņas portretu. Pārsteigumu viņam sagādā vairāki fakti, kas šķietami liecina par mātes klātbūtni: viņas balss dzīvokļa automātiskajā atbildētajā un vārds telefonu grāmatās. Bet tā ir tikai šķietamība.
Pārsteidzoši, ka Ložiņskis, attēlojot ikdienišķas situācijas, ir spējīgs likt domāt par daudz nopietnākām tēmām. Protams, dēla un mātes attiecību iztirzājums nav nekas nebijis mākslas vēsturē. Tieši pretēji — šis modelis raudzīts gan saasinātas un traģiskas nopietnības, gan banālas niekošanās šķērsgriezumā. Kā izcilu paraugu var piesaukt režisores Kiras Muratovas 1971.gadā uzņemto, bet teju divdesmit gadu aizliegto lielisko filmu Ilgās atvadas, kurā, līdzīgi Ložiņska tekstam, tiek skatīta mātes un dēla atsvešinātība, viņu nesaskaņas un vientulība, un tajā pašā laikā — arī nesaraujamais sakars. Protams, Muratova to risina ar kinematogrāfa līdzekļiem, tomēr abos darbos atsvešinātības sajūtu paspilgtina mērķtiecīgais un nesteidzīgais vēstījuma temps, ironijas neesamība, atkārtojuma figūras un tēlu rīcība, kas bieži vien ir neirotiska un izmisuma pilna sevis šaustīšana (gan romānā, gan filmā mātes ir vienas audzinājušas savus dēlus). Zīmīgi, ka abas mātes raksta saviem dēliem vēstuli — arī tas akcentē atsvešinātību. Ja Muratovas filmā mātes un dēla attiecības tiek risinātas skatītāju acu priekšā, tad Ložiņska tekstā Daniela pašizziņa un mātes meklējumi ir jau novēloti. Filmā Ilgās atvadas māte ir tā, kura cenšas rast tuvāku kontaktu ar savu dēlu, taču Ložiņska romānā mātes nāve kā risinājums un problēmas saasinājums rāda komunikācijas pārāvumu — mātes bijušie paziņas vairs nav spējīgi būt starpnieki starp Danielu un viņa māti. Informācija ir fragmentāra, Danielam pat nesaprotama — divas dzīves ir risinājušās viena no otras atrauti. Šo bezcerību vēl vairāk paspilgtina Daniela komunikācijas problēmas ar Ņujorkā palikušo sievu Annu. Tāpēc Ložiņska secinājums ir diezgan skumjš — viņš uzrakstījis romānu par komunikācijas neiespējamību. Lūk, fragmenti no mātes vēstules Danielam: "Uzaudzināju Tevi viena. Es to nerakstu, lai pieprasītu pateicību. Es noteikti nebiju pati labākā māte, bet nebiju arī pati sliktākā. Es noteikti esmu pelnījusi Tavu kritiku un dusmas. Bet es noteikti neesmu pelnījusi nicinājumu. Atceries, kā Tu mani kritizēji. Kā nemitīgi atkārtoji, ka es visu daru par lēnu. Eju, gatavoju ēst, ģērbjos, runāju, domāju. Nerakstu Tev to, lai pārmestu. Rakstu tāpēc, lai Tu zinātu, ka es Tev sen esmu piedevusi (55. lpp.)."
Mūsdienas latviešu prozas kontekstā Ložiņska romāns Reisefieber ir īpašs, jo neviens gados tik jauns latvju autors, pat ne vecākas paaudzes, neraksta konvertējamus romānus par cilvēku attiecībām. Latviešu mūsdienu prozai raksturīgā sāpju pilnā pagātnes raudzīšana, nacionāla piesaiste, pat piezemētība, eksperimenti vai rotaļāšanās kopumā (ir tikai pāris izņēmumu) atstāj bērnišķīgas literatūras iespaidu. Lai arī romāns Reisefieber neizceļas ar rakāšanos psihes dziļumos, tas ir aizraujošs psiholoģiskais romāns, kurā vairāk nav, nekā ir. Proti, nav nedz politikas, nedz ironijas, nedz izskaistinātas valodas, nedz poļu utt. Ir vien cilvēku attiecības, tāpēc Reisefieber atstāj respektējama teksta iespaidu, kurā uzsvars likts uz situāciju un tēlu attiecību vienaldzību — neviens nav patiesi laimīgs un apmierināts.