Jo tāpat zināms, ka ikviena izvēle ir subjektīva, lai cik arī kompetenti būtu cilvēki, kas tekstus par vienos vākos liekamiem atzinuši. Pirmajās divās stāstu izlasēs bija vērojams grēksūdzes tipa atstāstījumu īpatsvars vēstījumos, 2007./2008.gada stāsts ir tuvāks ikdienai — izpaudumiem, kas saista ne tikai katru lasītāju personiski, bet jau cilvēku grupas pēc kopējas pārliecības un uzskatiem. Līdz ar to nākas domāt par stāsta novirzīšanos no grūti apjaušamās, bet tāpēc vienmēr pateicīgās esamības apceres, arvien vairāk kļūstot par vispārcilvēcisku kategoriju viļātāju un reaģentu uz sociāliem un politiskiem notikumiem. Gluži kā 80.gadu vidus latviešu īsproza, kurai bija būtiska idejiska solidaritāte. Un ne jau tikai ar savu paaudzi un tai raksturīgajām problēmām, bet galvenokārt nesaprastajiem, izstumtajiem, proti, tādiem, kuri ir gan morāli, gan sociāli atšķirīgi no vairākuma. Izmantojot nodrāztu frāzi, varētu rakstīt, ka tiem, kuri niknojas un kūņojas pret straumi. Tomēr ir viena būtiska atšķirība. 80.gadu vidū skartās tēmas tika risinātas nopietni, savukārt mūsdienu stāsts bez ironijas vairs neiztiek. Un tā pie reizes ir arī novirzīšanās no XXI gadsimta sākumā sāktā stāsta kursa pretim smalkas faktūras, dzīvības un nāves robežas, vīrišķā un sievišķā cīņu īpatsvaru Ingas Ābeles, Andras Neiburgas, Noras Ikstenas, Gundegas Repšes un Laimas Muktupāvelas stāstos. Nebūtu jau tā, ka šīs tēmas no gaisa būtu nokritušas, tomēr tās atkal tika atrastas no jauna un izspēlētas bieži vien lineāros vēstījumos pēc 90.gados dominējošajām prozas alegorijām, metaforām un līdzībām. Tāpēc radušās likumsakarīgas izmaiņas mūsdienu stāstos (tā pati putra), kuras saistāmas ne jau ar jaunas prozaiķu paaudzes parādīšanos, bet gan ar kārtējo attieksmes un uzsvaru maiņu. Uz to norāda ne tik daudz šī īsprozas izlase, cik Prozas lasījumi kopumā. Jo viena izlase nav spējīga izmaiņas uzrādīt. Izlase, līdzīgi kā Prozas lasījumu festivāls, aptver dažādu paaudžu rakstniekus. Tāpēc arī tematika un stilistika ir gana atšķirīga, tomēr sev mīļo rakstnieku rokrakstus atpazīt ir viegli. Piemēram, Zigmunds Skujiņš zināms kā stilizētājs (izrādās, ka arī Arvim Kolmanim tas vareni padodas) — šoreiz ņemts plašs ieskrējiens un monologā izvērpts ieskats mūsdienu pasaules globālajās kataklizmās, kur piederīgi minēta i Afganistāna, i Irāna. Smalks humors, protams, arī netiek aizmirsts, lai skatījums nekļūtu nolēmēti vienpusīgs. Attieksmes ziņā līdzīgs Jura Zvirgzdiņa stāsts Agņa dienasgrāmata, kurā bērns mācās aptvert apkārt notiekošo, bet individuālā pieredze traucē viņam savu attieksmi sasaitēt ar vecāku pārliecību. Abi šie stāsti ir gan skumīgi, gan iepriecinoši. Viss atkarīgs no skatpunkta. Iesākto gaitu turpina Jānis Einfelds. Stāstā Jēkabiņa leļļu teātris viņš, līdzīgi kā igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks stāstā Mākslinieks Jāgups, padara priekšmetus par dzīvām būtnēm. Šis gājiens pretim esamībai un radīšanai šķiet daudz iedarbīgāks par sirds asiņošanu un izmisīgu matu plēšanu. Pa šiem gadiem iepazīti arī Gundara Ignata, Ingas Žoludes, Māra Mikulāna un Ilzes Jansones stāsti. Patīkamajam 2008.gada pārsteigumam — Žoludes debijas grāmatai Silta zeme — šogad talantīgu un šķietami nepretenciozu izgājienu jau veicis Ignats ar savu pirmo grāmatu Bez jakas. Žoludes rakstībā samanāmas līdzības ar Neiburgas prozas poētikas smalko filigrānumu, radot noskaņu pat bezcerīgā drūmumā; Ignata trumpis ir remdenais skats uz saviem tēliem, kuru rīcība nespēj neraisīt smaidu un līdzjūtību. Ignata stāstā Smēķētāji mirst jauni mistiskā veidā nozūd Garais, un vēstītājs šo izmisīgi cenšas rokā rast: "No Garā nebija ne miņas, gāju atpakaļ uz otru pusi, uz pilsētas kanālu, tad līdz saliņai — pārmeklēju krūmus, briksnājus, nekā aizdomīga. Atnācis līdz mājām, aizsmēķēju, sēdēju uz zaļā soliņa un domāju. Mēģināju saprast. Mēģināju saprast, ko es meklēju. Vai tiešām kāds, kurš būtu novācis Garo, atstātu viņu iemestu krūmos pilsētas centrā? Diez vai. Ja Garais slēptos no manis, vai tiešām viņš slēptos kaut kur kanāla malā? Nu, nē taču." (23.lpp.) Atkal jau atsauce uz mūsdienu dzīves aktualitāti (biedējošais, citā variantā arī komplementārais, uzraksts uz cigarešu paciņām saistāms ar Garā pazušanu), tāpat kā Skujiņa (valsts un globālās kataklizmas), Zvirgzdiņa (personiskā un sabiedriskā uzskata sadure baznīcas attieksmē pret gejiem un lesbietēm), Jansones (Gaismas pils nākotnes vīzijā) stāstā. Lai cik skarbs būtu stāstos rādītais notikums un vide, teju visus vieno pamatā izmantots gadījums, kas galu galā izvēršas par negadījumu. Taču tas nenozīmē, ka optimisms būtu zudis. Tas patīkami iepriecina, pārliecinot, ka izlasē ievietoto autoru stāsti ir veiksmīgi — tie pārliecinoši liekami kā pretmeti tiem tekstiem, kurus nebeidz reproducēt tā saucamās melnās meitenes. Viss viens, vai viņas melnā ģērbjas vai ne, viņas uzrodos Jauno autoru semināros un gadiem vien veido šķietami personisku, bet galu galā tomēr ārprātīgi garlaicīgu un nekonkrētu īsprozu. Pierādījumus tam var atrast pat 2008.gada debitantes Lauras Tabūnas Sapņu grāmatā. Optimisms tiešām nav zudis — labāka dzīve kļuvusi Ventera Rainim un Aspazijai, Meimanes Malijs cietumā kļuvis par dentistu, Kolmanis Antānu nogalējis vēl debesīs, Rukšānes Anda iepērkas Rīgas ZARA veikalā uz Tērbatas ielas utt. Šķiet, vienīgi Perveņeckas cilvēkveidīgie un kaķveidīgie mieru nekad neradīs, jo izlīgums nav iespējams. Tāpēc, ka tie, kas raugās tālāk par savu degunpriekšu, mierā neliksies: "Centrālajā korpusā, Liofilizācijas cehā ir 2 pievadi un 1 aizvads. Kaķi stāv telpas vidū, katram priekšā darbagalds un vienā ķeprokā gludeklis — sausā ledus klucis ar rokturi —, otrā — fēns. No konveijera lentes labajā pusē tiek pievadīta plate, no kreisās puses konveijera lentes tiek pievadīts cilvēka vai dzīvnieka ķermenis. Ķermeni liek uz rāmī nostieptā un piesūcinātā auduma, cieši piespiež ar ledusgludekli, tā ka no plates apakšas izspiežas liekās, sastāvējušās sulas un ietek grīdas atverē zem galda. Kad ķermenis sasniedz 1 cm plānumu, to žāvē ar fēnu. Gatavo dermatotēlu liek uz aizvadošās konveijera lentes (58. lpp.)." Paradokss ir tik pat dzīvotspējīgs, kā likumsakarība. Miera nav arī latviešu mūsdienu stāstam. Jo, kā rāda jau trešā šāda veida izlase, palaikam prozaiķu pulkam pievienojas nopietni ņemami jauni spēlētāji, kādi neapšaubāmi ir Žolude, Perveņecka un Ignats.
Miera nav un nebūs
Stāsti. Prozas lasījumi klātienē un neklātienē. 2007—2008. Dienas Grāmata, 2008, 119 lpp. Jau trešo gadu izdevniecība Dienas Grāmata izdod izlasi Stāsti. Prozas lasījumi klātienē un neklātienē, kurā apkopoti vērā ņemamākie īsprozas teksti. Šī izlase kopā vieno ne tikai 2007.gada Prozas lasījumos dzirdēto, bet arī periodikā publicēto, tā īsprozas ainu daiļojot un tajā pašā laikā radot putru, kas saucama par stāsta ainavu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.