Šis rudens Latvijas teātrim ir bagāts — darbu sāks pavasarī tikko akadēmiju beigušie jaunie režisori un režisores. Turklāt neierasti daudz diplomdarbu uzņemts valsts teātru repertuāros. Starp tiem arī Santas Didžus Septiņas dienas. Genesis, kuras oficiālā pirmizrāde gan plānota tikai septembra otrajā pusē, bet kas ar panākumiem plašākai publikai tika izrādīta jau aizgājušajā nedēļā starptautiskajā festivālā Homo alibi. Atzīšos, ideja iestudēt Bībeles tekstu man liekas ekstravaganta. Kultūrvēsturiska vērtība vai kulta objekts, bet māksliniekam šodien jābūt apskaužamai pārliecībai, ka viņa darbs "nepaliks apakšā", lai tam blakus atļautos likt savu parafrāzi. Tomēr S.Didžus izrāde iztur godam, raisot prieku par mākslinieces uzdrīkstēšanos un izdomu.
Izrāde paredzēta bērniem no trīs gadu vecuma, bet domāju, ka to ar interesi var skatīties visu gadagājumu pārstāvji, ja vien tiem piemīt spēja aizrauties. Kāda kolēģe, skatoties izrādi festivālā, teica, ka Septiņas dienas viņai liekot justies kā bērnam. Man šķiet, tas ir precīzi formulēts izrādes iedarbības efekts. Izrāde ēnu teātra tehnikā stāsta par Pirmajā Mozus grāmatā aprakstītajiem notikumiem — no tumsas un gaismas atšķiršanas līdz pat cilvēka radīšanai. Tēli, īpaši dzīvnieku radīšanas ainās, atgādina rotaļāšanos — zvēru ēnas, ko bērnībā katrs ir veidojis pie sveces vai lampas. Šķiet, tieši tas atbruņo un ļauj uz brīdi aizmirst, ka aiz scenogrāfa Ginta Gabrāna Leļļu teātra Mazās zāles vidū novietotā ekrāna aktieri Dace Vītola, Edgars Lipors, Pēteris Šogolovs, Renārs Ploksts un Emīlija Didžus veic tehniski sarežģītas manipulācijas. Izrādē viss notiek "pa īstam" un izmantojot tikai organiskus materiālus (smiltis, ūdeni, augus, cilvēka ķermeni), bet sajūta, skatoties no zāles, brīžam nudien kā kinoteātrī — savienot uz ekrāna gaismas projekciju, līstoša ūdens efektu un vēl zivs ēnu šķiet teju neiespējami. Vizuāli skaisti (īpaši sajūsmina Egila Kupča gaismas), asprātīgi izdomāti nelieli skeči (briežu riesta cīņas, zirnekļu vairošanās vai suņi, kas, šķiet, gluži dzirdami elso aiz ekrāna auduma), bet galvenais — interesanti gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pēdējiem estētisko baudījumu droši vien nomainīs intelektuālākas pārdomas par to, "kā tas taisīts", bet tās ir pietiekami spraigas, jo atbilde ne vienmēr viegli dodas rokā.
Ja izrādei ir kāds vājais punkts, tad tā ir cilvēka radīšanas aina. Pēc elegantā vienkāršībā iemiesotajām pirmo dienu abstrakcijām un konkrētībā žilbinošajām augu un dzīvnieku ainām, cilvēka radīšana mazliet liek vilties gan estētiski, gan idejiski. Zūd noslēpumainības aura, pirmā cilvēka rašanos attēlojot ar cilvēka siluetu, īpaši ja to konfrontē ar lielisko skeču, kurā gaismām tiek izspēlēta olšūnas apaugļošana, trešo cilvēku radot — vienlaikus precīzi un abstrakti. Niansēs mainās arī izrādes intonācija, kas līdz šim brīdim filigrāni ieturēta, sarunājoties ar zālē sēdošo mazo cilvēku kā līdzvērtīgu sarunu biedru. Mazliet par daudz mulsuma, uzkrītošs ideoloģiskais uzsvars uz ģimenes tēlu kā pasaules radīšanas kvintesenci. Par mikrodaļiņu mainās noskaņa, un zāle uzreiz uztver — kaut kas nav īsti līdz galam pateikts.
Nedomāju, ka Septiņām dienām būtu jākļūst par palīgu pirmsskolas vecuma bērnu dzimumaudzināšanā (un kopumā izrāde pat jāuzsaka par atvērtu skaidrojuma variantiem — no tradicionāli kristīgā līdz modernajai bioloģijai), bet šī vieta bērniem jautājumus noteikti raisa. Kā uz to atbildēt, tas paliek pašu vecāku ziņā.
Taču jautājumi acīmredzot tiek uzdoti jau aiz teātra sienām, jo zālē izrādes laikā skan tikai enerģiski čuksti, pēc kuriem noprotams, kuru tēlu kurš atpazinis. Bērni ir pārsteigti un skaidrojot aizraujas, pieaugušie tāpat. Galu galā ēnu teātri, turklāt plašā tehniskā diapazonā, Latvijā vispār nevar redzēt. Par kvalitatīvu izrādi tik senā un Latvijai vienlaikus jaunā tehnikā, kā arī par aizraujošajām četrdesmit minūtēm nogurdinošas darbadienas vakarā režisorei paldies.