Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Otrdiena, 14. maijs
Elfa, Elvita, Aivita, Krišjānis

Rīgas fotomēnesis. Perfekta formula ar komentāriem

Skats no Igaunijas – Rīgu ir pārplūdinājušas fotoizstādes. Attēlos izklāstītas atmiņas un emocijas, kuras katrs viegli var salīdzināt ar savējām

Rīgā līdz 16. jūnijam turpinās fotomēneša notikumi. Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā ir skatāma izstāde Teritorijas, kas aicina skatītāju pārdomāt vietas, personas un laikmeta savstarpējo mijiedarbību, rādot sešu valstu septiņu fotogrāfu darbus. Izstāde tapusi ar ABLV Charitable Foundation atbalstu. Latvijas, Lietuvas, Somijas, Norvēģijas, Krievijas un Baltkrievijas mākslinieki apliecina, ka reģiona valstīm bez visiem zināmām atšķirībām ir arī daudz kopīgā – pirmām kārtām sadarboties griboši, cits citā ieinteresēti progresīvi jaunieši, kas kartē saskatāmu abstraktu Eiropas ziemeļu–austrumu virzienu ļauj ar cerībām uzlūkot kā potenciālu radošu teritoriju. Daļu no Dzelzceļa muzeja plašās telpas aizņem ekspozīcija Self Publish Riga, kurā izstādītas pašu mākslinieku izdotās fotogrāmatas. Vairāki Rīgas fotomēneša notikumi jau noslēgušies. Jauno fotogrāfu konkursā FK balva 2016 uzvarējusi māksliniece Luīze Nežberte. Notikumi Nacionālajā bibliotēkā, Rīgas ielās, diskusijas un radošās tikšanās dod gana daudz iemeslu rezumējošām pārdomām. Tās izteikt KDi aicināja Indreku Grigoru, mākslas teorētiķi un kritiķi no Igaunijas, kurš ir biežs viesis izstādēs arī Latvijā. Viņš studējis semiotiku Tartu Universitātē, ir Tartu Mākslas nama galerijas vadītājs, pasniedzējs Tartu Mākslas koledžā un Igaunijas Mākslas akadēmijā, viens no Baltijas kopējās mākslas kritikas platformas echogonewrong.com autoriem.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

Rīgu ir pārņēmuši divi fotofestivāli – Rīgas fotomēnesis un Rīgas Fotogrāfijas biennāle –, kuri radušies, kādreizējam Rīgas fotomēnesim sadaloties divās daļās. Gluži kā divām šūnām, kas radušās, sadaloties vienai, abiem festivāliem ir visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas izdzīvošanai. Tās ir galvenā izstāde, vairākas mazākas formas izstādes, dažādi pasākumi, nopietna rakstura izdevumi un, visbeidzot, publiskā seja.

Personiskā saite

Rīgas Fotogrāfijas biennāle, kuras kuratore ir Inga Brūvere, kā teikts izplatītajos materiālos, tiecas uz konceptuālu pieeju fotogrāfijas izstādīšanai. Noprotams, ka tas saskan ar pašas kuratores kā mākslinieces radošajām interesēm. Savukārt Rīgas fotomēnesis pievēršas tradicionālākai pieejai, atklājot personiskus vietu un laikmetu stāstus. Attēlos izklāstītas atmiņas un emocijas, kuras katrs var viegli salīdzināt ar savējām, ne tik daudz apcerēta fotogrāfija kā medijs. To pašu varētu teikt par Rīgas fotomēneša programmas direktora Arņa Balčus darbiem.

Var pieņemt, ka iepriekšējais Rīgas fotomēnesis, vismaz tā centrālā izstāde Viewfinders (Rīgas mākslas telpa, 08.05.– 05.06.2014.), bija uzskatāmi blīvāks, pateicoties abu virzienu līdzāspastāvēšanai. Tomēr kopumā šķiet, ka Latvijas fotogrāfijas vide ir daudz ieguvusi no jaunā dalījuma. Rīgu ir pārplūdinājušas fotoizstādes. Pasākumos ieguldītie resursi ir iespaidīgi, un redzamie rezultāti šos ieguldījumus attaisno. Man jāatzīst, ka no visas sirds apskaužu Latvijas laikmetīgās mākslas vidi un novērtēju, ka tās rīcībā ir tik daudz cilvēkresursu, lai spētu organizēt šāda līmeņa notikumus.

Tajā pašā laikā esmu noraizējies. Atgriežoties pie iepriekšminētā salīdzinājuma ar šūnu dalīšanos, ar Nobela prēmiju novērtēts pētījums vēža šūnu izpētē pierādījis, ka problēma nav nekontrolēta slimo šūnu vairošanās, bet gan tas, ka tās nemirst. Mani iepriecina, ka fotogrāfijas medijs ir izcīnījis sev tik nozīmīgu vietu laikmetīgās mākslas ainā, bet, manuprāt, šāda veida dzīres nav ilgtspējīgas. Iespējams, citu mākslas mediju pārstāvji kādā brīdī sāks protestēt, piemēram, izraidot fotoizstādes no izstāžu telpām, kuru skaits Rīgā joprojām ir niecīgs. Tāpēc es ceru, ka ir iespējama vienošanās. Piemēram, lai divi fotofestivāli nenotiktu vienlaikus vienā gadā. Pašlaik reklamēt abus festivālus ir samērā sarežģīti, it īpaši ārzemēs. Izskaidrot cilvēkiem, ne vien kāpēc, bet ka vispār Rīgā vienlaikus risinās divi fotofestivāli, ir, lai neteiktu vairāk, mulsinoši. Pat pieņemot šo situāciju, ir diezgan grūti paturēt prātā, ko jūs apmeklējat – Rīgas fotomēneša vai Rīgas Fotogrāfijas biennāles pasākumu vai izstādi.

Festivālu formula

Rīgas fotomēnesī tika atklāta izstāde Teritorijas Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Tur trīs dienas norisinājās publiskas diskusijas ar izstādes dalībnieku piedalīšanos, kā arī notika prezentācijas, kuras bija veidojuši citu Eiropas fotofestivālu kuratori un fotožurnālu redaktori. Tas, ko viņi apsprieda, radīja iespēju izvirzīt vairākus interesantus vispārinājumus par fotofestivālu mērķiem un raksturu. Noskaidrojās, ka tie top burtiski pēc vienas formulas.

Pirmkārt, fotofestivālus kūrē vairāk vai mazāk neatkarīgi kuratori – cilvēki, kuri nav tiešā veidā saistīti ar institūcijām vai galerijām, proti, šādas iniciatīvas nedzimst kādas izstāžu telpas, piemēram, muzeja, sienās. Šis aspekts piešķir fotofestivāliem klaidonīgu rakstura šķautni. Izstādes tiek izkaisītas pa dažādām telpām un pilsētvidi.

Kauņas fotofestivāla rīkotājs Mindaugs Kavaļausks prezentāciju par paša veidoto forumu sāka ar ironisku paziņojumu, ka arī lietuviešiem visas nepieciešamās mākslas festivāla sastāvdaļas ir pa rokai – sākot ar starptautiski atzītu mākslinieku radošajām darbnīcām līdz darbiem, kas izstādīti pilsētvidē, kur tos var apskatīt ikkatrs garāmgājējs. Ar šāda veida ekspozīciju īpaši lepojās arī Tbilisi fotofestivāla organizētājs Nestans Nijaradze.

Otrkārt, vēlme organizēt fotofestivālus visbiežāk dzimst pašu fotogrāfu aprindās. Piemēram, Tallinas fotomēnesi organizē Igaunijas Fotomākslinieku savienība. Man bija diezgan liels pārsteigums, ka vairākus fotofestivālus organizē žurnāli, lai popularizētu savus izdevumus. Šo metodi it īpaši virza Vensāns Marsilasī, kurš veido franču žurnālu The Eyes. Es gan neesmu pārliecināts, vai Fotokvartāla vēlme organizēt Rīgas fotomēnesi radusies, lai popularizētu savu mājaslapu vai gadagrāmatu. Drīzāk šķiet, ka gan mājaslapai, gan festivālam ir viens mērķis – popularizēt fotogrāfiju.

To paturot prātā, šķiet, ka pašu mākslinieku iniciatīvas nevajag novērtēt par zemu. Salīdzinājumam – kad igauņu gleznotāji sarīkoja grupas izstādi Nevar turpināt, jāturpina/Can't Go On, Must Go On (Tallinas mākslas telpa, 25.10.– 30.11.2014.), man kā kritiķim šķita svarīgi, ka par pārmaiņām glezniecībā diskutē paši gleznotāji pēc savas, nevis kādas institūcijas kuratora iniciatīvas. Turpretī jauno igauņu tēlniecību, kuras pārstāvja Jasa Kaselāna personālizstādi Leļļu laukums varēja skatīt izstāžu zāles Arsenāls radošajā darbnīcā, lielā mērā konceptualizē un virza kritiķi un kuratori, nevis mākslinieki.

Pat par spīti Tallinas fotomēneša pārstāves Lauras Totsas atklāti stāstītajam, ka liela daļa veiksmīgo igauņu laikmetīgo mākslinieku ir studējuši fotogrāfiju, cik man zināms, fotogrāfu centieni virzīt pašiem sevi Igaunijā līdz šim nav tikuši novērtēti kā ievērības cienīgi. Rodas jautājums, vai fotomākslinieki nepiedzīvo kaut ko līdzīgu identitātes krīzei. Viņi atrodas barības ķēdes augšgalā, bet ne tāpēc, ka būtu fotomākslinieki.

Treškārt, abas iepriekšminētās īpašības – institucionālā neatkarība, ieskaitot atturēšanos no pārmērīgām kuratoriālām ambīcijām, kopā ar cēlu mērķi popularizēt fotogrāfiju palīdz izveidot daudzpusīgāku māksliniecisko programmu, nekā tas mēdz būt sarīkojumos, kas cieši saistīti ar kādu institūciju un galveno izstādi pakļauj reklāmas vajadzībām. Tallinas fotomēnesis 2015. gadā mēģināja lauzt šo likumu un, manuprāt, salauza pats sevi. Divas vērienīgas izstādes – Pros(u)umer (Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejs, 18.09.– 18.10.2015.) un Time Lapse (Tallinas mākslas telpa, 08.10.–08.11.2015.) – rīkoja kuratori, kuri, lai arī atšķirīgi, tomēr fokusējās uz fotogrāfiju kā dabisku laikmetīgās mākslas sastāvdaļu, līdz festivāla vēstījums kļuva tik izplūdis, ka grūti uztverams.

Vēl kāda lieta, kas mani pārsteidza, – cik maz uzmanības Latvijas fotofestivāli velta vēsturei! Tallinas fotomēnesis kopš saviem pirmsākumiem cenšas ritualizēt un, ja ne pārrakstīt, tad rakstīt no jauna tādu kā Igaunijas fotomākslas vēsturi. Es iedomājos, ka varbūt šīs atšķirības cēlonis meklējams veidā, kā fotogrāfija līdz šim uztverta Latvijā un Igaunijā. Igauņi cenšas pierādīt, ka viņiem fotogrāfija kā mākslas forma veidojusies vēsturiski, turpretī latvieši, būdami noguruši no mākslas fotomantojuma, iespējams, meklē jaunu pieeju laikmetīgajai fotogrāfijai.

Ceturtkārt, fotofestivālu nolūks ir gan veicināt fotogrāfijas attīstību, gan rosināt domāšanu un rakstīšanu par to. Tāpēc festivālos tiek organizētas konferences un tamlīdzīgi pasākumi, lai aplūkotu teorētiskus un institucionālus laikmetīgās fotogrāfijas jautājumus. Manuprāt, tikpat svarīgi būtu veicināt jauno mākslinieku interesi par fotogrāfiju, tāpēc ne mazāk būtiska ir Rīgas fotomēneša programmā iekļautā portfolio skate. Rīgas fotomēnesis lielu daļu programmas šogad veltīja pašizdoto grāmatu segmentam, izveidojot iespaidīgu ekspozīciju Self Publish Riga, kas aizņem daļu telpas izstādē Teritorijas.

Baltu angļu valoda

Baltijas reģiona fotofestivāli mēģina apvienot vietējo un starptautisko notikumu formātu. Tas ir prestiži, bet reizē arī saprātīgi, ņemot vērā, cik mazas valstis mēs pārstāvam. Tāpēc jāmeklē starptautiski kontakti, ne tik daudz cerot uz starptautisku slavu, cik rūpējoties par labu garīgo veselību. JH Engstrems, viens no Rīgas fotomēneša izstādes Teritorijas kuratoriem, intervijā Arterritory.com raksturoja ziemeļus – Baltijas valstis, Skandināviju un daļu Krievijas – kā izstādēs maz aplūkotu, tāpēc uzmanības vērtu reģionu, ar to pamatojot fotomēneša fokusu. Tas gan likās diezgan mulsinoši, ņemot vērā, ka pēdējos gados nedz Rīgā, nedz Tallinā nav bijusi neviena ārzemju mākslinieku grupas izstāde, kurā nebūtu iekļauti skandināvu mākslinieki.

JH Engstrems manu mulsumu gan novērsa, apgalvojot, ka runa bijusi tikai par administratīviem jautājumiem, par kuriem daudz svarīgāka ir cilvēku savstarpējā komunikācija. Lai gan viņa skaidrojumi mani līdz galam nepārliecināja, tie rosināja pārdomas par to, ko mēs uzskatām par vietējām parādībām. Rakstot par 2015. gada Tallinas fotomēneša izstādi Time Lapse, es to nevērtēju kā notikumu, kas izgaismotu aktuālas problēmas Igaunijas mākslā, jo foto tajā nenozīmē attēlu, kas pakārts pie sienas, jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Tad kam gan tas būtu jāpierāda Tallinā? Tomēr, ja vietas nozīmi pārdomājam plašākā kontekstā, piemēram, ziemeļu virzienā, jāpieņem tulkojuma nepieciešamība.

Ģintare Matulaitīte, interneta žurnāla Echo Gone Wrong redaktore no 2012. gada līdz 2015. gadam, kādā intervijā savu pieredzi raksturoja šādi: "Lai pārstāvētu sevi, Lietuvai, Latvijai un Igaunijai vispirms bija nepieciešams saprast, ko tās nozīmē cita citai, tāpēc angļu valoda noderēja komunikācijai. Tajā pašā laikā angļu valoda nodrošināja kritiskai refleksijai nepieciešamo distanci. Viena valsts rakstīja par sevi otrai, iedomājoties ārzemju adresātu, kurš arī uztvertu angļu valodu kā svešvalodu. Otrs svarīgs aspekts ir kaimiņvalstu perspektīva. Tā ir vienlaikus mājīga, jo atpazīst līdzīgas problēmas, un sveša, jo atļauj vienam vai otram kaimiņam formulēt lietas, ko tas pamana, nejūtoties nacionālo saistību ierobežots. Šim starptautiskajam dialogam pieņemoties spēkā, stingrais dalījums valstīs kļuva maznozīmīgs, līdz visi žurnāla mājaslapā lasāmie teksti sajaucās." (On Compulsory Global Friendliness: An Interview with Gintarė Matulaitytė http://www.locomotive.press/2016/02/12/)

Ja mēs vēlamies būt saprotami ārpus Igaunijas, mums būtu jāprot distancēties pašiem no sevis un, lai gan tulkošana vienmēr nozīmē vienkāršošanu, jāļaujas tulkojumam, teiksim, baltu angļu valodā vai starptautiskajā angļu mākslas valodā. 


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devusies aktrise Baiba Indriksone

92 gadu vecumā mūžībā devusies teātra un kino aktrise Baiba Indriksone (22.02.1932–14.05.2024), liecina Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā publicētā informācija.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja