Scenogrāfija spilgtāka par pašu iestudējumu

Tās mērķis ir iepazīstināt ārvalstu festivālu un teātra direktorus un kritiķus ar spilgtākajiem Latvijas režisoriem, horeogrāfiem un iestudējumiem, rīkot tikšanās ar vietējiem māksliniekiem un kritiķiem.

Skate notika no 12. līdz 15.martam, un tajā piedalījās pieci repertuārteātri, trīs neatkarīgās kompānijas un trīs individuāli mākslinieki. Pirmo reizi skatē tika pārstāvēta arī Latvijas mūsdienu deja un dejas filmas. Skates programmu veidoja LJTI sadarbībā ar teātriem, un tajā tika piedāvāti Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša, Māras Ķimeles, Ilzes Olingeres, Regnāra Vaivara, Gaļinas Poļiščukas, Aleksandra Mindļina, Mihaila Gruzdova, Indras Rogas, Viestura Meikšāna, apvienības umka.lv, Olgas Žitluhinas dejas kompānijas, Santas Didžus jaunākie darbi, kā arī jauno horeogrāfu Elīnas Breices, Sintijas Siliņas un Valērija Oļehno darbi un Didža Eglīša, Annas Dubrovskas un Gunta Spridzāna dejas īsfilmas.

G.Laiviņa uzskata, ka šī procesa rezultāti var būt ļoti dažādi, tie var parādīties gan uzreiz, gan pēc vairākiem gadiem. Viņa ir pārliecināta — ja reiz festivāla direktors vai teātra vadītājs ir pamanījis interesantu rokrakstu vai tendenci, viņš noteikti tai sekos arī turpmāk, līdz pienāks īstais brīdis un atbilstošs konteksts viesizrādēm, starptautiskam sadarbības projektam vai kopprodukcijai. Latvijas teātra apskati tiks publicēti Amerikā, Ungārijā, Krievijā, Igaunijā, Polijā, Somijā, bet Krievijas interneta portāla www.vremya.ru kultūras sadaļā jau atrodama recenzija par Zilākalna Martu. Savukārt igauņu kolēģus mūsu skate ir iedvesmojusi kaut ko līdzīgu beidzot noorganizēt arī Igaunijā. Runājot par konkrētiem iespaidiem, viesus ļoti sajūsmināja Santas Didžus nelielais projekts Septiņas dienas. Genesis Leļļu teātrī, labas atsauksmes saņēma Ilzes Olingeres Cēlgāzes, Alvja Hermaņa izrādes Latviešu mīlestība un Zilākalna Marta, Mihaila Gruzdova iestudētie Siseņi, Gaļinas Poliščukas darbi. Pozitīvi tika vērtēta iespēja iepazīties ar jauno horeogrāfu un neatkarīgās kompānijas umka.lv aktivitātēm, kā arī daudzie mūsdienu oriģināldramaturģijas (Inga Ābele, Aleksejs Ščerbahs) un netradicionāla materiāla iestudējumi (JRT projekti, Viestura Meikšāna Marionetes un citi).

Šogad uz skati ieradās 37 viesi no dažādām Eiropas valstīm, Korejas un ASV, kopā pārstāvot 18 valstis. Latvijas teātru izrādes skatījās Vīnes festivāla direktore Stefānija Karpa, Berlīnes teātra Hebbelam-Ufer mākslinieciskais vadītājs Matiass Lilientāls, Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas prezidents Juns Čeols Kims, American Theatre Magazine redaktore Elize Benta, somu režisors Kristians Smedss, Nitras Starptautiskā teātra festivāla programmas kuratore Martina Vannajova, Tamperes Teātra festivāla direktors Juka Peka Pajunens, Ļubļanas kultūras centra Cankarjev Dom radošā direktore Alja Predana, NET festivāla un Nāciju teātra direktors Romāns Dolžanskis un daudzi citi.

Elize Benta, American Theatre magazine redaktore, Ņujorka

Iestudējums, kas atstāja visspēcīgāko iespaidu, bija Gaļinas Poļiščukas Ilgu tramvajs. Pirms noskatīšanās man bija šaubas par amerikāņu klasiķa lugas izvēli, es nespēju iedomāties, ka iestudējums varētu būt atšķirīgs vai inovatīvs, jo mani pamatā interesē mūsdienu autoru lugas un eksperimentālais teātris. Bet Poļiščukas režija un telpas izmantojums bija ārkārtīgi iedarbīgs. Protams, to balstīja labais aktieru tēlojums, kas bija godīgs un skarbs.

Bieži, kad eju uz teātri, es pārstāju domāt vai prātot par lugu. Bet pret šo iestudējumu bija kaut kāda īpaša sajūta, kas man kā kritiķim rodas ļoti reti. Mani iespaidoja izrādes fiziskums un tas, kā režisorei kopā ar aktieriem bija izdevies atrast Viljamsa tekstā humora un maiguma brīžus. Patika arī Miķeļa Fišera scenogrāfija. Iestudējums šķita ļoti pilnīgs un negaidītā veidā — moderns.

Mani valdzināja arī Alvja Hermaņa iestudējumi. Viņa eksperimentēšana ir ļoti atturīga... vispirms es padomāju: "Kāpēc šis puisis ir tik slavens?" Bet jo vairāk es skatījos, jo vairāk atskārtu, ka viņa vienkāršās teatralitātes lietojums, piemēram, kāda attēla nolikšana aktieriem aiz muguras, lai uzvedinātu mūs uz domām, kur viņi atrodas (Latviešu mīlestībā), darbojās ļoti labi un lika publikai izmantot iztēli, kas mūsu dienās nemaz nenotiek tik bieži. Minimālistiskā stāstu režija bija ļoti iedarbīga un aizkustinoša.

Es nāku no ASV un biju ļoti ieinteresēta noskatīties iestudējumu Zilākalna Marta. Amerikā nav daudz šāda veida dziednieku, tādēļ izrādes tēma man sniedza interesantu padziļinājumu skatam uz latviešu kultūru. Atkal jāteic, ka tiešām lieliskais iestudējums atstāja uz mani lielu iespaidu. Nav daudz režisoru, kas atļautos nosēdināt 12 aktierus pie gara galda un liktu viņiem pusotru stundu runāt, bet Hermanis to ir izdarījis spilgti. Iestudējums ir gan aizkustinošs, gan provocējošs. Tas, kā aktieri spēlēja, daloties anekdotēs un nostāstos par Martu, atgādina par teātra īsto dabu — kas tas patiesībā ir — stāstu stāstīšanu.

Vēl viena lieta. Man patika arī Elīnas Breices Es esmu dialogs, viena no deju izrādēm, kas šķita svaiga un eksperimentāla un paplašina gan dejas, gan teātra robežas. Man visnotaļ patika Kristiāna Brektes scenogrāfija Ilzes Olingeres iestudējumam Cēlgāzes.

Vairums no tā, ko es redzēju latviešu teātrī, balstās uz psiholoģisko spēli. Īpaši es to ievēroju Valmieras Drāmas teātrī. Aktiertēlojums bija lielisks, bet viss "iesaiņojums" kopumā — mazliet smagnējs. Vai šis stils radies krievu teātra iespaidā? Ir grūti runāt par atšķirībām, tā kā esmu redzējusi tikai nedaudzus Latvijas teātru iestudējumus. Tomēr galvenais, ko ievēroju, ka amerikāņu teātris ir daudz fiziskāks, kamēr latviešu — psiholoģisks. Protams, tas ir milzīgs vispārinājums.

Raits Avestiks, teātra kritiķis, Igaunijas teātra kritiķu asociācijas prezidents

Paldies Jaunā teātra institūtam par ļoti labi organizētajām skatēm. Man ir diezgan labs priekšstats par Latvijas teātri pēdējo četru piecu gadu laikā. Šogad jāatzīst, ka, salīdzinot, piemēram, ar citiem gadiem, šajā festivālā man nebija ļoti spilgtu iespaidu. Virsroku ņēma vienveidīgs līmenis. Agrāk Alvja Hermaņa iestudējumi Garā dzīve un Klusuma skaņas. Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika kontrastu padarīja asāku, savukārt šoreiz — Zilākalna Martas gadījumā — tas nebija tik izteikts. Lai gan — Hermaņa koncepcijas vienmēr ir ļoti aizraujošas, neraugoties uz teatrālo formu. Daudz gaidīju no Puspieturas, bet Ilzes Olingeres iepriekšējais iestudējums Cēlgāzes bija ievērojami interesantāks. Taču vissvarīgākais ir tas, ka Jaunā Rīgas teātra aktieri vienmēr ir ļoti augstā līmenī. Labs piemērs ir Latviešu mīlestība. Saskaņots kustībās un garā bija Rēzijas Kalniņas tēlojums iestudējumā Siseņi Dailes teātrī.

Žēl, bet man neizdevās noskatīties Poļiščukas un Ķimeles darbus. Būtisks atslēgas vārds manam skatam uz Latvijas teātri šobrīd ir "scenogrāfs". Gandrīz visos iestudējumos, kurus es noskatījos, scenogrāfu darbs bija daudz iespaidīgāks par pašu iestudējumu. Šķiet, ka arī bērns uz skatuves ir tendence.

Salīdzinot latviešu teātri ar igauņu teātri, jāsecina, ka tie ir diezgan līdzīgi. Daudzvārdība/liekvārdība raksturīga abiem diviem. Igaunijā nozīmīga un labā līmenī ir laikmetīgā oriģināldramaturģija. Krīze ietekmē gan latviešu, gan igauņu teātra kopainu. Varbūt tas nemaz nav slikti, ir laiks pārdomāt — kas ir svarīgi?! Teātrī un Dzīvē.

Romāns Dolžanskis, festivāla NET mākslinieciskais direktors, kritiķis, Maskava

Pats spilgtākais iespaids — Rīga: cik daudz tukšu skatlogu, cik maz gaismu, cilvēku un mašīnu uz ielām vakaros, un nelaimīgais vārds "krīze" visiem uz lūpām. Uz šī sociālā fona īpaši spēcīgu iespaidu atstāj Alvja Hermaņa jaunā izrāde Zilākalna Marta. Protams, tā nav tieša atsauce uz krīzi, bet mākslinieciska. Izrāde ir par to, ka cilvēkiem atliek tikai paļauties uz brīnumu, bet nekādi brīnumi patiesībā nenotiek. Skarba, asprātīga, nesaudzīga izrāde. Aktieri ir meistarīgāki par jebkuriem cildinājumiem: statiskās mizanscēnās uz dokumentālā materiāla bāzes viņi spēj palikt interesanti, dažādi, neiekrist "spēlēšanā" — spēj vienlaikus būt uzmanīgi publikas sarunu biedri un izsmalcināti mākslinieki.

Par kontekstu ir grūti runāt pēc piecām izrādēm, kuras man iegadījās noskatīties. Sakrita, ka tie visi bija laikmetīgo lugu iestudējumi vai, atgriežoties pie Zilākalna Martas, iestudējumi, kas balstīti uz dokumentālajiem materiāliem.

Viena krievu, viena amerikāņu, viena serbu un divas latviešu lugas… Krievijā, kā man šķiet, valda zināma vilšanās laikmetīgajā dramaturģijā, tā ir ielīdusi atpakaļ pagrabos, no kuriem stūrgalvīgi līda ārā iepriekšējos desmit gadus. Tā atkal ir pārstājusi būt par realitātes mērinstrumentu. Kamēr Rīgā mūsdienu dramaturģija tāda ir joprojām. Tas negarantē teātra kvalitāti, bet kaut kādā ziņā apsola tam tālākattīstību.