Amerikāņu kolektīvajā atmiņā īpašu vietu ieņem Martina Lutera Kinga un Roberta Kenedija slepkavības (4. aprīlis un 5.jūnijs). Eiropā un ASV — studentu nemieri, kas Parīzē pa īstam sākās 22.martā un kulmināciju sasniedza maijā. Savdabīgi, ka neviens no šiem notikumiem patiesībā nav krass vēstures pavērsiens, drīzāk nozīmīga epizode.
Tomēr 1968. daudzi piemin kā mītisku Brīvības laiku, kad jauni cilvēki masveidā sadumpojās pret Varu. Tuvojoties maija notikumu 40.gadskārtai, medijos arvien biežāk tiek meklēts un apspriests "1968.gada gars". Piemēram, radio stacija France Inter 21.marta raidījumus praktiski visas dienas garumā veltīja tā laika notikumiem. Viens no raidījumiem saucās: 1968.gada skaidrojums Sarkozī, jo Nikolā Sarkozī vēlēšanu kampaņas laikā aicināja atbrīvoties no 1968.gada mantojuma un pēc uzvaras paziņoja, ka beidzot ir "iedzīta pēdējā nagla 1968.gada notikumu zārkā". Viņa naidīgā attieksme nav unikāla. Rodžers Kimbols avīzē Guardian (26.03.2008.) izteicās, ka "konkurss par pašu šķebinošāko, 1968.gadu slavinošo eseju ir sācies", bet šāds pats konkurss pastāv kritisko darbu jomā, piemēram, Dominiks Sendbruks savās, manuprāt, lieliskajās grāmatās par tā laika Angliju norāda, ka sešdesmito gadu "seksuālā revolūcija" ir lielā mērā mīts, jo tā laika socioloģiskie pētījumi rāda, ka vismaz Lielbritānijā 45 gadu vecumā 95% vīriešu un sieviešu bija precējušies, divas no trim sievietēm līdz kāzām bija saglabājušas nevainību un slaveno "tableti" jeb "pill" lietoja tikai katra piektā.
Pirms AIDS paradīzē diez vai iespējams atgriezties. Bet kā ar pārējiem "1968. gada gara" aspektiem? Teiksim, kāpēc mūsdienās grūti iedomāties studentus izejam ielās un pieprasām valsts institūciju un izglītības sistēmas radikālu nomaiņu? Viens iemesls, protams, ir PSRS sabrukums. Marksisma aizstāvji, kas mūsdienās ir vairāk garīgā darba proletārieši, uzrāda daudzus kapitālisma trūkumus, ar kuriem mēs ikdienā samierināmies, bet jābūt īpaši naivam, lai nopietni uztvertu marksistiski utopiskos sabiedrības modeļus, ko 1968.gada studenti teicās aizstāvam. Mūsdienu studentu protesti, šķiet, vairāk līdzinās klientu iebildumiem, kad viņi ir neapmierināti ar saņemto pakalpojumu kvalitāti. 1968.gada retorika bija pavisam cita: "Esi reālists, prasi neiespējamo", "Lasi mazāk, dzīvo vairāk", "Garlaicība ir kontrrevolucionāra", "Revolūcija ir neticama, jo tā ir īsta" (skat. wikiquote).
Vai mūsdienu jaunatne ir samaitāta un tai trūkst ideālu? Te jābūt uzmanīgam. 1968.gada aprakstītāji visi kā viens norāda, ka liela daļa no studentu prasībām bija ļoti konkrētas: atcelt ierobežojumus puišiem apmeklēt meiteņu kopmītnes, dot studentiem lielāku teikšanu universitātes pārvaldē, izmainīt eksāmenu sistēmu, atļaut debates nodarbībās. Te nav īpašu atšķirību no iemesliem, kāpēc XII gadsimtā Boloņā studenti nodibināja savu arodbiedrību jeb universitāti ar rektoru priekšgalā. Vai runas par ideāliem bija tikai ornaments? Diez vai, un vismaz viens tā laika "gara" aspekts ir zudis — pārliecība, ka nākotne ir tik tuvu, ka tās vārdā ir vērts ziedot šodienas drošību. Daudzējādā ziņā 1968.gads ir vilšanās gads — pārmaiņas turpinās, bet zūd ilūzija, ka tās notiks viegli un ātri.