Nereti saka – stāsts zelta vērts. Tomēr ir jocīgi tā teikt, ja stāsts ir par… zeltu. Lai gan nekā neparasta tur nav – muzeju kolekcijās daudzi priekšmeti nokļūst nevis tāpēc, ka būtu unikāli paši par sevi, bet gan pievienotās vērtības dēļ, jo piederējuši kādai izcilai personai vai pārstāv noteiktu laika posmu. Piemēram, rakstnieku un mākslinieku memoriālie muzeji lielākoties sastāv no priekšmetiem, kas nav nekādi dārgie (reti kurš dzīves laikā kļuvis pietiekami bagāts!), turklāt bieži vien tie ekspozīcijās ir aizstāti ar līdzīgiem vai piemeklēti vienkārši "noskaņai". Lai gan stāsti par izcelsmi vai piederību nav vienīgie, kas var jūtami pieaudzēt eksponāta vērtību. Retāki, bet ne mazāk saistoši ir stāsti par noteiktu vērtību izdzīvošanu nelabvēlīgos apstākļos. Domājot laikmetīgās mākslas muzeju, ir vērts pamest skatu atpakaļ, lai ieraudzītu, ka mākslas darbu simboliskā vērtība pieaug neskaitāmas reizes, ja tos ievieto noteiktā kontekstā vai vienkārši izstāsta labu stāstu. KDi 21. jūlija numurā rakstniece un režisore Kristīne Želve rakstīja par muzeja darbinieces Mērijas Grīnbergas varonīgo darbību Otrā pasaules kara laikā, pavadot piespiedu tūrē pa Eiropu un atvedot atpakaļ veselus astoņus vagonus ar mākslas darbiem. Šoreiz Mākslas muzeja Rīgas birža direktore Daiga Upeniece stāsta par zelta un sudrablietu kolekciju, kuras izcelsme ir tikpat heroiska, bet izdzīvošana līdz mūsdienām bijusi atkarīga ne tik daudz no aktīvas muzejnieku darbības kā gudras bezdarbības.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Laiks skrien ātri. 20. un 21. augustā Mākslas muzejs Rīgas birža ar improvizētu Leona Baksta ziemas dārzu rekonstrukciju atzīmēja piecu gadu jubileju. Attiecībā uz muzeju pētniecisko darbu vārds "rekonstrukcija" ir samērā precīzs un jēgietilpīgs. Pētot aizgājušo laiku kultūru, personības un procesus, mēs, pamatojoties uz avotiem, rekonstruējam bijušo, lai tālāk jau nodarbotos ar analīzi un visbeidzot – secinājumiem. Daudz retāk mēs pamatojamies uz atmiņām, pārstāstiem vai sarunām, jo ir varbūtība, ka laiks bijušo uzlabo vai transformē sev vēlamajā veidolā. Pēckara juku laiki un padomju laiku piesardzība ne visus stāstus fiksēja rakstiski, tāpēc vienmēr ir dilemma – atstāt tos aizmirstībai vai tomēr izstāstīt.
Šis stāsts ir saistīts ar kādu no ekspozīcijām, atklājot to pavisam negaidītā rakursā, – par Mākslas muzeja Rīgas birža Sudraba kabinetu. Lai apmeklētājiem nebūtu pārsteigums, vēlos teikt, ka telpa ir neliela un kolekcija – jauka, bet ne sensacionāla. Tomēr šī pagātnes rekonstrukcija, kura vēl arvien precīzu faktu trūkuma dēļ nav piedzīvojusi nevienu apjomīgu publikāciju, ir tā vērta, lai mēs to zinātu vismaz tajā apjomā, ko vēsture mums ir atstājusi. Kaut vai sava nacionālā pašlepnuma dēļ.
Filantropija augstākajā pakāpē
Vispirms fakti un avoti, kas rekonstruē 1919.–1921. gada notikumus: 1919. gada 5. novembrī laikraksts Tēvijas Sargs publicē literātes un sabiedriskās darbinieces Ivandes Kaijas (īstajā vārdā Antonija Lūkina, dzimusi Meldere-Millere) patriotisku jūtu iedvesmotu uzsaukumu: "Latvju sievietes! Bez aplinkiem – cik Jūs no saviem zelta vizuļiem atdosat, kad dzimtenes labā valsts no Jums to tagad prasa. – Kad Jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu tēvu zemi ķīlā liek savas dzīvības? (..) Jūs gan saprotat, daiļās jaunavas un cienījamās latvju dāmas, ka pavisam nepiederīgi šinīs dzimtenes lielo upuru laikos spīdēt zelta rotas lietās, kad valstij zelts tik vajadzīgs; Jūs tās nevalkājat, to Jums liedz Jūsu smalkjūtība. Un vēl gadiem ilgi pēc kara Jums neklāsies lepoties ar šīm greznuma lietām. Tāpēc – mobilizējiet savu nekustīgo kapitālu – atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus, un sudrablietas, kuras tagad nekaunīgi slēpjas no atklātības. (..) Es zinu, daudzas no jums vaicās: kur lai nesu savus dārgumus? Kā lai zinu, ka viņi nāks īstās rokās un tiks lietderīgi vispārības labā izlietoti? (..) Nesat tos Čakstes mātei uz Latviešu biedrības namu, nesat Brigaderu Annai, nesat Sieviešu korpusa priekšniecei – vienalga kurai atklātībā pazīstamai latvju sievietei, katra no viņām ar lepnumu saņems un parakstīs. Un tad, pēcgalā, mūsu brīvās republikas prezidents izdos grāmatu, kurā zelta burtiem būs iespiests katras "Latvijas Sieviešu zelta fonda" dibinātājas vārds."
Savukārt dienasgrāmatā literāte raksta:
"Man jau sen bija tāds uzsaukums padomā, bet es baidījos nākt klājā, ka neiznāk latvju sievietēm liela blamāža. Bet acumirklī Latvijas valsts un tautas stāvoklis ir kritisks, ka tomēr riskēju cerībā, ka latvju sievietes neatteiksies no šāda niecīga pasaulīga upura, kur visa Latvijas dzīvā miesa asiņo tūkstoš brūcēm." (Kaija I. Kopoti raksti. 1929. 10. sēj. 90 lpp.)
Zelts – pārkausēts un muzejā
Tā radās Sieviešu zelta fonds (SZF), kuru Ivande Kaija pati arī vadīja. Sākotnēji fonda mājvieta bija Latviešu biedrības nams, vēlāk tas pārcēlās uz tagadējo Blaumaņa ielu pie K. Barona ielas (toreiz Ņevas iela 17), kā to savā 2004. gada pētījumā Latvijas zelts. Latvijas Zelta fonda vēsture 1919– 1993 apraksta Mg. hist. Maija Āboltiņa. No sabiedrībā pazīstamām dāmām zelta un sudraba vākšanas akcijā iesaistījās Aleksandra Čakste, Maija Cielēna, Helēna Zemgale, Lizete Skalbe, Līna Barona un daudzas citas. Būtu naivi domāt, ka viņas kāds fotografēja vai ģimenes relikviju īpašos stāstus pierakstīja.
Sievietes atnesa savus dzimtas dārgumus un atdeva. Tā bija filantropija visaugstākajā pakāpē. Līdz 1921. gadam tika savākti 1179 zelta un 3370 sudraba izstrādājumi: rotaslietas, sudraba kausi, pulksteņi, karotītes, briļļu futrāļi, gredzeni – starp tiem arī 96 zelta un 97 sudraba laulības gredzeni, kā tas minēts 1921. gada Sieviešu palīdzības korpusa pusgada pārskatā. 1921. gada 11. martā Satversmes sapulces sēdē Sieviešu zelta fonds tika nodots Latvijas Republikas Finanšu ministrijai. No šī brīža runa ir par Valsts zelta fondu (dibināts 1920. gada 18. martā). Protams, stieņos pārkausētie latvju sieviešu ziedojumi nebija vienīgais Zelta fonda avots. Tajā ietilpa arī Krievijas zelta rubļi, ko Latvija saņēma kā kompensāciju saskaņā ar Miera līguma noteikumiem, kara juku laikos konfiscētie vai atrastie zelta un sudraba izstrādājumi, tā sauktā bezsaimnieka manta utt.
Paralēli šiem notikumiem pamazām formējās pirmais Valsts mākslas muzejs. Tā iesākums ir Reevakuācijas komisijas pārziņā esošais mākslas darbu krājums, kas bija novietots Biržas komercskolas telpās. 1920. gadā par muzeja pagaidu mājvietu tika izvēlēta Rīgas pils (nekas nav ilgāk kā pagaidām!) un par direktoru iecelts tēlnieks Burkards Dzenis. Sākās aktīva latviešu mākslas kolekcijas komplektēšana, jo tāda bija šī muzeja misija. Tomēr paralēli tam, kā liecina vecajās inventāra grāmatās atrodams ieraksts, 1923. gadā Finanšu ministrija Valsts mākslas muzejam nodod Valsts zelta fonda vērtslietas. Tātad ne visu pārkausēja – atsevišķas vērtīgākās lietas tika atdotas Valsts mākslas muzejam! XX gadsimta 20. un 30. gados ar iegūto depozītu nekas netiek darīts, jo muzejam ir citas prioritātes.
Situācija mainās pēc Otrā pasaules kara, kad šīs kolekcijas nākotne kļūst vairāk nekā trausla. Šodien to ir grūti iedomāties, bet, sākoties padomju laikiem, daļa no Vakareiropas mākslas muzeja (vēlāk Aizrobežu mākslas muzejs), kas bija radīts uz Valsts mākslas muzeja bāzes, kolekcijām bija noliktas dziļi krātuvēs, jo padomju vara tās uzskatīja par nevēlamām. Piemēram, tāda bija beļģu XX gadsimta sākuma glezniecības kolekcija. Šajā kontekstā varbūt vieglāk saprast, cik ļoti neērta bija ar Latvijas brīvvalsts sākotni saistītā kolekcija, kas liecināja par patriotismu un dzimtenes mīlestību. Tomēr kolekcija šos padomju gadus izdzīvoja.
Spraugā aiz finiera
Ne velti saka – senām pilīm ir daudz nezināmu eju un nemanāmu durvju. Šajā gadījumā tā ir patiesība. Kolekcija, rūpīgi uzskaitīta un pārbaudīta, uz daudziem gadu desmitiem tika nolikta telpā, ko nemaz īsti nevar nosaukt par istabu. Tā bija sprauga starp veco pils konventa daļu un vēlākos laikos piebūvēto priekšpili ar milzīgām seifa durvīm, kuras bija pārsegtas ar visparastāko krāsoto finieri un izskatījās kā daļa no sienas.
PSRS Finanšu ministrijai pakļautās Baltijas Valsts proves uzraudzības inspekcijas (dibināta 1958. gadā) ierēdņi laiku pa laikam nāca uz muzeju svērt priekšmetus un noteikt to provi. Zelta svara precizitātei bija jābūt diviem, sudraba – vienam ciparam aiz komata. Tomēr kolekciju neviens nekur neaizveda, jo inspekcijas ierēdņiem nebija uzdevuma pētīt vēsturi, savukārt vēstures pētnieki klusēja kā partizāni. Skats jau arī nebija nekāds īpašais, jo sudrabs bija samelnējis un nepievilcīgs. Muzejā nevienam nekad netika uzdota tēma šo kolekciju zinātniski pētīt. Pārsteidzošā kārtā kolekciju pat nedaudz papildināja, piemēram, ar 1955. gadā saņemtajiem priekšmetiem no Latvijas Universitātes (tā sauktā prof. Pētera Sniķera kolekcija). Daži dāvinājumi tika pievienoti 70. gados.
Tikai pašās padomju perioda beigās vecākie kolēģi pievērsa jaunāko uzmanību tam, ko tad īsti viņi visu mūžu bija glabājuši. Tikai tad, pēc daudziem gadu desmitiem, atkal izskanēja Zelta fonda vārds. Pirmā nopietnā publikācija par šo jautājumu ir teikums 1991. gadā Rundāles pils muzeja izdotajā grāmatā (nodota salikšanai 1989. gadā), kas veltīta izstādei Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Teksta autore ir Valda Vilīte. Tā ievadā ir atrodams šāds teikums: "Pārsteidzoši liela izrādījās maz pētītā Aizrobežu mākslas dārgmetālu kolekcija, kas izveidojusies 1924. gadā, sadalot Latvijas Valsts bankas zelta fondu: no apmēram 500 sudraba priekšmetiem ap 50 izgatavoti Latvijā, to skaitā izcili 18. un 19. gs. galda sudraba priekšmeti." Šī gan ir vienīgā publikācija, kurā skaitlis ir nosaukts tik precīzi, pārējos ir tikai atsauces uz šo avotu. Kopējais kolekcijas skaits šodien ir 1462 priekšmeti, bet, kā redzams, kolekcijas veidošanas avoti ir dažādi. Vēl arvien mūs urda jautājums: kāds bija galvenais kritērijs, atlasot Valsts mākslas muzejam nododamos Valsts zelta fonda priekšmetus? Vai svarīga bija vēsturiskā atmiņa (tad tas ir Sieviešu zelta fonds) vai mākslinieciskā vērtība, vai arī kādām konkrētām bezsaimnieka mantām vēl cerīgi tika meklēti īpašnieki? Tomēr neatkarīgi no tā, kāda ir patiesība, kas, visticamāk, ir kaut kur pa vidu, fakts par latvju sieviešu varonību ir tā vērts, lai to atcerētos. Neatkarīgi no tā Sudraba kabinets ir stāsts par mūsu valsts sākotni.
Īpašs paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kurš 2011. gadā piešķīra līdzekļus kolekcijas restaurācijai, konkrētāk – sudraba spodrināšanai. Šobrīd šie cēlmetālu priekšmeti mirdz tieši tāpat kā XX gadsimta sākumā, pirms tika izņemti no bufetēm, rotaslietu kārbiņām un kumožu atvilktnēm.
Tagad Sudraba kabinets skatāms Mākslas muzejā Rīgas birža, kas ar savu jauno vārdu svin piecu gadu jubileju. Tas ir Vilhelma Neimaņa 1905. gadā celtā Rīgas Pilsētas mākslas muzeja, Burkarda Dzeņa 1920. gadā dibinātā Valsts mākslas muzeja, padomju laikus pārdzīvojušā Vakareiropas, vēlāk Aizrobežu mākslas muzeja, par kura izveidi 1941. gadā pieņemtais lēmums tika realizēts pēckara gados, un valsts atjaunotni piedzīvojušā Ārzemju mākslas muzeja (1992) mantinieks. Mēs esam tāpēc, ka daudzas muzejnieku paaudzes pirms mums ir mācējušas saglabāt patriotismu un savas misijas apziņu pāri visam – neatkarīgi no tā, vai cariskās Krievijas uzraudzībā, padomju okupācijā vai brīvas valsts brīvībā. Pateicoties tām, mēs šeit varam būt, šos stāstus stāstīt un bijušos laikus rekonstruēt.
Mākslas muzeja Rīgas birža Sudraba kabinetu var apmeklēt katru dienu, izņemot pirmdienas, no 10.00 līdz 18.00, piektdienās no 10.00 līdz 20.00.