Cikls Upes vairs nav
I
man ir rēta uz krūtīm
līdzīga kaijai
man ir skumjas
līdzīgas aizlidošanai
man ir atmiņas
līdzīgas aizmiršanai
ja upe vairs nav tā pati
tad kāpēc ir tāpat
es tā pati
kad koki nogurst no savām ēnām
vai to lapotnes paliek turpat
pie Dieva
tur augšā
nekā nav
galvenais ir palikt dzīvam
man ir rēta uz krūtīm
līdzīga tev
es tā pati
II
upes vairs nav. tā ir atdevusi savus krastus
elektrostacijām. tagad tā ir izplūdusi, nogurusi
vainā
tagad tā ir klajumā
paļāvībā
Tā Kunga Prātā
tagad tā ir rēta
tagad tā ir vaļā
III
upes vairs nav
ir tikai stāvi krasti
biedējoša augstsirdība
ir tikai stāvi krasti
kas atgādina šāvienam
paceltus ieročus
bet lode ir tikai
prātā
tā Kunga ticībā
iesnidzis sniegs
2
gribas nogurt
dzērve purvā ilgi sauc
pirms sirdī
krīt
gribas nogurt
skatoties acīs
viss ir tik vienkārši
kad
skaties acīs
gribas galvu
noliegt
skatoties acīs
pirms saule
tās atver
uz elkoņiem izbraukti ceļi
vienīgi bedres liecina par to
ka kāds reiz saņēmis drosmi
bijis ilgāk
kā pieklātos
neraudi, ja esi nokavējis atvadas
visi ceļi atvadās
uz elkoņa kā dieva
kā mūžības
pielaistas rētas
ceļi
kas pārvērtušies upēs
strauti, kas izlauzušies no pazemes
nezin ceļu atpakaļ
tie zin kā uz priekšu tikt
bet nezin
atpakaļ
māt, viņa grib nogurt
skatīties acīs
viss ir tik vienkārši
kad
skaties acīs
māt, noskaiti dievu
viņa skaita dienu
pirms izlaušanās
pirms atpakaļ
3
gaidāms mākoņains
iespējams skaidrosies laiks
vietām skumjas
redzamība līdz tavai
kaulainajai rokai
Kungs
gaidāms saulains
iespējams apmāksies laiks
vietām laime
un neredzamība, Kungs
gaidāms stiprs vējš
vietām kritīs koki
redzamība bīstamākajās vietās
līdz kapa malai
vētras laikā nepametiet zemi
vajadzības gadījumā patverieties
klajā klusumā
gaidāms vairs nav it nekas
Kungs, kurš runā
kad tu klusē
Kungs
4
tagad mūsu balkonu apdzīvo lapsenes, sirseņi
labprātīgi klusējoši mūri un citi kukaiņi
tikmēr pasaulē ražo nāvi -
automašīnas, dzelzceļa sliedes, lokomotīves
nakts autobusus uz Maskavu, šķiršanos
un debesskrāpjus pilsētās,
par kurām mēs neko nezinām
pilsētās, kurās tu pēkšņi man ienāci prātā
cik vientuļi ir metro kad tie vairs nezina
kur tie sākas un kur ir beigas
kur ir beigas, es vēroju kukaiņus
kamēr saule ierietēja kādā nomaļā kafejnīcas
stūrī
es vēroju kukaiņus
garāmejošu cilvēku sejas atgādināja par pasauli
kurā joprojām ražoja nāvi -
garāmejošu nāvi, kurai prātā pēkšņi
ienāca dzejoļi, kā
roka pirms atvadām
tava roka pirms atvadām
bija pilna ar dzejoļiem
rokas, kas smaržoja pēc nāves
(tumsa ir tukša, tu nemeklē ilgi
tumsa ir lipīga kā eirovīzijas dziesma
es tevī neklausīšos ilgi, apsolu)
tu man pēkšņi ienāci prātā
no metro iekļūstot naktī
naktī, kurā es nezināju, ko sacīt
viss bija ieguvis beigu aprises
pat ceļamkrāni virs putniem
virs pilsētas
kuru bija iecerējušas
rokas, kas smaržoja pēc nāves