Ziniet, reiz sensenos laikos dzīvoja tāds dramaturgs – tas notika antīkajā Grieķijā, ap 450-to gadu pirms Kristus – vārdā Eshils (jeb Aishils, kā to grib daži latviešu valodas pareizrakstības uzraugi) un šim cienījamam vīram mēs varam pateikties par tādu lugu – traģēdijas žanra pirmveidu kā Oresteja, Prometejs, Persi sacerēšanu, taču runa šoreiz nebūs par Eshila nozīmi pasaules literatūrā.
Bet par to, kādos mīklainos apstākļos Eshils mira. O.K., zinām jau, ka cilvēkiem gadās mirt no lapsenes kodieniem, no pēkšņas izkrišanas pa logu u.t.t. u.t.jpr., bet Eshila gadījums tiešām ir unikāls.
Viņu, septiņdesmit gadus vecu cienījamu cilvēku, nogalināja bruņurupucis.
Kurš uzkrita dramaturgam uz galvas, kad tas nodevās dienišķajai meditācijai un sēdēja pļaviņā.
Jūs pilnīgi pamatoti jautāsit – vai tad bruņurupuči ir kādi putni un lido pa gaisu?
Izrādās, bruņu rupuci Eshilam uz galvas uzmeta ērglis, kurš to (galvu) noturēja par akmeni. Jo Eshils bija vecs un viņa galva bija plika – saulē spīdēja kā apaļš olis.
Un ērgļiem Grieķijā, redziet, ir tāds paradums – pirms notiesāt gardo bruņurupuča gaļas mīkstumu, vajaga atbrīvoties no bruņām Visērtāk putniem (ērgļiem) ir sadauzīt rupuča bruņas pret akmeni.
Tāds, lūk, kāzuss.
Un tas nav joku stāsts (skatīt:
http://www.mindhacks.com/blog/
Ko mums no šī būs mācīties?
To, ka ir slikti būt plikpaurim?
To, ka putni un bruņurupuči mēdz būt slepkavas?
Vai to, ka nekad nevari būt
drošs, no kurienes tev uzglūnēs nāve. Kaut vai bruņurupuča izskatā.