Līdz ar to arī veidojas šis “bezstils”. Ir daži, kas ar to mēģina aizlāpīt visus savus caurumus, paziņojot apmēram sekojošo –“Mēs esam ļoti daudzpusīgi. Mēs eksperimentējam. Mēs spēlējam paši savu stilu…utt .” Ar vārdu sakot, parastais latviešu bla, bla, blāāā…Es to saprotu vienkārši, šie mūziķi parasti paši nezina, kāpēc īsti kaut ko dara, nezina, ko vēlas sasniegt un kā to izdarīt. Par to arī mans šīs dienas stāsts. Patiesībā visa vaina ir apstāklī, ka mūsu populārajai mūzikai nav savu tradīciju. Ar to saprotot to, ka popmūzikā mums nav savas ABBA’s, mums nav Bjorkas parauga, mums nav bijis “The Beatles“ un Elvisa Preslija parauga, kuram sekot un no kura mācīties. Tie visi ir bijuši “kaut kur tur”, un visi dziedājuši mums svešā mēlē. Un tas viss notika, kamēr mēs tupējām aiz “Dzelzs priekškara” un uzskatījām, ka vārds “rock’n’roll” ir kādas grupas nosaukums (tā man sestajā klasē paziņoja mans klases biedrs) un grupa “Kiss” ir nacisma simbols un fašistu grupa (to man paziņoja mana muzikālās audzināšanas skolotāja). Katram, kurš sasniedzis vismaz četrdesmit gadu slieksni, te būs savs stāsts stāstāms par Luksemburgas radio vai Čiekurkalna nelegālo skaņuplašu tirdziņu.Mums ir lieliski sava aroda mākslinieki, kas katrs savā laikā veiksmīgi startējuši uz estrādes vai populārās mūzikas skatuves, bet neviens no viņiem nav bijuši muzikāli revolucionāri. Iespējams, vienīgā mūsu patiesā “tradīcija” ir Raimonds Pauls, kura fenomens un izņēmuma stāvoklis jo īpaši izgaismo to, kā mums patiesībā nav. Nav pamatu. Mums nav mērķtiecības, jo nav jau arī paša mērķa. Globāli šo tendenci uzrāda šī brīža situācija Latvijā, kad mūsu vienīgais mērķis ir panākt jaunu aizdevuma piešķiršanu mūsu valstij. Taču tas, kā jau mēs visi saprotam, nav un nevar būt mērķis, jo tā ir cīņa ar sekām. Ik dienas klausoties latviešu jauno mākslinieku radīto mūziku un pārrunājot ar viņiem viņu mērķus, es arvien vairāk apzinos to skaudro situāciju, kurai es ilgu laiku atteicos ticēt. Šī mana jaunā atziņa, kas daudziem pret latviešu mūziku negatīvi noskaņotiem cilvēkiem jau ir bijusi saprotama un skaidra sen, ir sekojoša - mums nav lielu izredžu! Un izskaidrojums tam ir tas, ka mums nav pamata, uz kura atsperties, un nav mērķu, kurus vēlamies sasniegt. Es esmu laimīgs un bezgala priecīgs ikreiz, kad kādam no letiņiem izdodas sasniegt jebkādu sasniegumu pasaulē. Vai tā būtu 1001. vieta Eiropas dziesmu tabulā, vai tas būtu koncerts Berlīnes mazākajā krodziņā, vai tas būtu sadarbības piedāvājums no kādas ārzemju ierakstu kompānijas, vai tie būtu operas dīvas un fantastiskā mecosoprāna Elīnas Garančas starptautiskie panākumi, arī tad, ja ar populāro mūziku tam tieša sakara it kā nebūtu. Viņa pašreiz ir vienīgais, kas spēj iedvesmot. Bet, tā kā stāsts ir par daudzu nīsto un tikpat daudzu mīlēto un patērēto popmūziku (lai kā mēs to dēvētu), tad šajā jomā visi vietējie iedvesmas avoti ir izsīkuši.Un ko nu tagad darīt? Man ir banāls ieteikums visiem, kas vēlas kļūt par rītdienas Raimondiem Pauliem vai Eltoniem Džoniem. Atmetiet iedomas par to, ka jūs kaut kas esat ikreiz, kad jūsu vārds parādās Draugiem.lv mūzikas sadaļas vai, teiksim, kādas vietējās radiostacijas topā. Aizmirstiet par tiem labajiem vārdiem, ar kuriem jūsu mūziku raksturoja jūsu mīļotā krustmāte Agate, vai kā tur viņas vārds… Neuzstādiet sev par dzīves mērķi uzvarēt nākamajā “Latvia’s Got Talent” šovā. Esiet nežēlīgi pret visu, ko jūs pats esat radījis, bet par ko neesat līdz galam pārliecināts. Izmetiet to miskastē, un atbrīvojiet vietu jaunām un svaigām idejām. Izmetiet no galvas visas vecās klišejas un copy-paste ideju nāvējošo ieradumu. Atmetiet domu par ātriem panākumiem un ātrās slavas saldo indes garšu.Un ja šobrīd Latvijā neredzi nevienu, no kura panākumiem iedvesmoties, noklausies kaut vai britu grupas “Kasabian“ jauno albumu “West Rider Pauper Lunatic Asylum” un priecājies par to, kā šie “sasodītie” briti māk izmantot un pilnveidot tās tradīcijas, kurās kopš “The Beatles“ laikiem spēkus smēlušās tūkstošiem lielisku britu vecākās un jaunākās paaudzes mūziķu. Un atceries — lai cik lieliski viņi arī nebūtu, kopējot viņus tu kļūsi līdzīgs klonētajai aitai Dolliaji. Vienīgais veids, kā viņus pārspēt, ir būt pašam par sevi un idejas meklēt savā galvā, sākot veidot latviešu populārās mūzikas tradīcijas šodien, 2009.gada 16.jūnijā. Neatliec to uz rītdienu, jo parīt tā jau būs vakardiena. Peace, love & Rainis!
Viss ir slikti II jeb Kā lai sasniedz mērķi, kura nav
Uzrakstīju un pats sapratu, ka šajos laikos tā īsti pateikt, kas ir populārā mūzika Latvijā un kas nav, nemaz nevaru. Tas pats stāsts, kā ar stiliem. Tikko tu sāc salikt mūsu izpildītājus pa stilu plauktiņiem, tā auzās iekšā. Bet tam ir arī savs izskaidrojums, jo lielākā daļa mūsu pazīstamāko populārās mūzikas izpildītāju spēlē visu un visur.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.