Divi Ušakovi

Ļoti lielas daļas pilsoņu dzimtās valodas aizstāvēšana nu nekādi nav salīdzināma ar karoga dedzināšanu vai kur nu vēl valsts pamatu graušanu. Demagoģijas paraugraksts.

Pareizi! Zanders ir jaunās dēmokrācijas celmlauzis Latvijā - Kas nav ar mums - tas ir pret mums (josifs staļins).

Jā un valdīja 50 gadus pamatā latvieši - kirhenšteinieši tādi paši kā šodien dumrovska kliķe.

Mildiņ 2011.11.12 08:57 Krievu "mironitātes"īpašās tiesības uz privilēģijām savai valodai izbeidzās brīdī ,kad viņi ievācās uz Sibīriju izsūtīto latviešu dzīvokļos pēc Latvijas okupācijas.Kamēr Latvijā valdīja krievu okupanti ,tikmēr viņi varēja tās tiesības latviešiem uzspiest,bet tas beidzās jau pirms 20 gadiem.Jāsāk pierast ,ja negrib doties prom aiz Zilupes. _________________________ Starp citu tajos dzīvokļos ievācās ne tikai krievi, bet arī tagadējo vareno tautību pārstāvji, tāpēc kaut kur tev tie argumenti tādi šķidri.

Krievu minoritāte (atvainojos par pārrakstīšanās kļūdu, kuru tu tik veikli izmanto) Latvijas valstī tika atzīta jau pirmskara Latvijā, tāpēc padomju noziegumi nevar iznīcināt vienas tautas daļas tiesības rīkoties saskaņā ar LR likumiem. Āmurs esi , canderīt, manu!

8. novembris (2011) 22:57 Jurģis Liepnieks [email protected] Ušakovs un referendums Puaro.lv Parakstu vākšana par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā, to mēs atceramies, patiesībā bija pretreakcija Visu Latvijai neveiksmīgajiem centieniem panākt grozījumus Satversmē par valsts apmaksātu izglītību vienīgi valsts valodā. Visu Latvijai aktivitāte noplaka un nomira bez jebkāda jēdzīga rezultāta, bet Osipova, Lindermana atbildes parakstu vākšana sasniedza savu mērķi. Saskaņas centrs šo aktivitāti neatbalstīja un ik pa brīdim šķita, ka viņiem ir sviras, lai panāktu, ka arī Lindermans un Osipovs pirms vēlēšanām nekādu histēriju nekurina. Spēles noteikumi it kā bija skaidri. Saskaņas centram tika saprotami signalizēts, ka, ja atzīsit okupāciju, valsts kontinuitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā, tad nekādu šķēršļu jūsu iekļaušanai valdošajā koalīcijā nebūs. Saskaņas centrs arī atrada iespējas izpildīt visu, kas no viņiem it kā tika gaidīts un nodemonstrēja gatavību uz visplašākajiem kompromisiem. Izrādās, nekas nepalīdzēja. Vēl vairāk. Valdības veidošanas laikā pat no Vienotības vadošajiem politiķiem sāka birt vārdu pērles, kas robežojās ar rasismu, un Saskaņas centrs izrādījās otrpus Vienotības sarkanajām līnijām. Visvairāk šajā spēlē, protams, riska un atbildības uzņēmās tieši Nils Ušakovs. Gan kā sarunu procesa aktīvākais vadītājs, gan kā tas, kuram pirms tam bija visgrūtāk izrunāt vārdu „okupācija”. Mēs visi zinām, kā tas beidzās. Skaidrs, ka Saskaņas centram un Nilam Ušakovam personīgi pēc visa notikušā bija jālemj, kāda tad ir viņu nākotnes stratēģija. Interesanti, ka Vienotības Āboltiņa jau ir paspējusi Ušakova soli komentējot izteikties, ka tas nākotnē varot apgrūtināt Saskaņas centra iekļūšanu valdībā. Vai gadījumā tā nebija viņa, kura pirms dažām nedēļām parādīja Saskaņas centram, ka nekādiem viņu kompromisiem vai rīcībai nav nekādas nozīmes, valdībā kopā ar Vienotību viņi nebūs tik un tā. Ar visu valdības veidošanas procesu, retoriku un rezultātu latviešu partijas darīja zināmu Saskaņas centram, ka viņu kompromisi, piekāpšanās, sadarbība, centieni vadīt un savaldīt radikāļus - tas viss nav mums vajadzīgs. Pēc visa spriežot, Nils Ušakovs un, iespējams, viss Saskaņas centrs ir sadzirdējuši šo ziņu. Patiesībā būtu jābūt pilnīgiem idiotiem, lai to nesadzirdētu, tad ko lai viņi dara? Pieņemu, ka Ušakova simboliskā parakstīšanās referendumā ir pirmais solis atpakaļ pie vecā Saskaņas centra, un ar “veco” es domāju nevis divus vai trīs gadus veco, bet to, kāds tas bija pirms desmit un piecpadsmit gadiem. Nevajag piemirst, ka, ja dialogs un sadarbība nav vajadzīga latviešu politiķiem, tad krievu politiķiem tas ir vajadzīgs vēl daudzkārt mazāk. Ja piekāpšanās, kompromisi, gatavība sadarboties un vadīt procesus sabiedrībā kopīgi nav vajadzīga latviešu politiķiem, tad krievu politiķiem taču tā ir vajadzīga vēl mazāk. Tas taču ir pierādīts un pārbaudīts daudzu gadu garumā. Saskaņas centrs, uzsākot sadarbību un piekāpjoties vienā jautājumā pēc otra latviešu partijām, riskēja, ka veiksmīgi uzvarētais radikālais krievvalodīgo politiķu spārns atgūs spēku. Lindermana paziņojumi par jaunas partijas veidošanu ir skaidrs drauds Saskaņas centram. Loģiski, ka viņiem bija jāizdara secinājumi, jāpieņem mēri. Viņi acīmredzot to ir izdarījuši. Drīzāk jāsaka, ka būtu brīnums, ja viņu retorika un politika tagad nekļūtu daudz asāka un kaut kādā ziņā radikālāka. Kā gan savādāk? Zatlers, kuru pelnīti var saukt par viedokļa mainīšanas čempionu, komentējot šos notikumus, pauž izbrīnu par to, ka valdības veidošanas sarunās, SC esot izteikuši pavisam savādāku viedokli par šo referendumu. Protams, ka, ja SC būtu valdībā, viņu politika būtu savādāka, tieši to viņi arī vēlējas pateikt tik skaidri, cik nu pieklājība to ļauj valdības veidošanas procesā. Šis viņu piedāvājums tika noraidīts. Tagad nāksies sadzīvot ar tādu Saskaņas centru, kurš ir piemānīts, pazemots un iekšējo konkurentu apdraudēts. Šo situāciju būtu bijis jāvar prognozēt visiem sarkano līniju vilcējiem un trakākais ir tas, ka viņi to, iespejams, arī prognozēja. Kā pierādīja pēdējo mēnešu notikumi Latvijas politikā, etniskajā radikalizācijā ļoti daudzi vēl aizvien redz vienīgo drošo biļeti uz lielo politiku. Vainot Saskaņas centru šajā radikalizācijā varbūt ir izdevīgi, bet, nopietni runājot, vismaz šoreiz viņi noteikti nav tie, kas aizdedzināja mežu. Tieši otrādi, šoreiz tieši viņi bija tie, kas bija gatavi uz jebko, lai nacionālisma politika tiktu noslēpta, cik dziļi vien iespējams.