Kas attiecas uz ekonomiku, šobrīd notiekošais optimistiskajā gadījumā paliks īstermiņa cenu kāpuma līmenī, bet pesimistiskajā – sola ilgtermiņa krīzi visai globālajai ekonomikai. Kuras pārvarēšana ilgs gadiem un arī tad būs atkarīga no globālās ģeopolitiskās situācijas.
Pie kam optimistiskākais scenārijs ar katru karadarbības dienu kļūst aizvien mazāk ticams, jo sistēmiski bojājumi infrastruktūrai un piegāžu ķēdēm jau ir notikuši un to mērogi turpina palielināties. Kamdēļ pat gadījumā, ja konflikta militārā fāze beigsies tuvāko nedēļu laikā, iepriekšējo piegāžu atjaunošanās prasīs mēnešus, kuru laikā visdažādāko resursu importam un arī subsīdijām nāksies papildus tērēt daudzos miljardos mērāmas summas.
Savukārt, ja karadarbība pārņems visu reģionu (tostarp tādas valstis kā Saūda Arābija, AAE un Katara) un ieilgs vai kļūs permanenta, pasaule nonāks situācijā, kuru ekonomisti dēvē par lielo enerģētisko lūzumu. Šajā gadījumā runa vairāk nebūs par cenām, bet par fizisku resursu neesamību, bet pasaule sadalīsies kā enerģētiskajos blokos, tā arī valstīs, kurām ir pieeja resursiem, un valstīs, kuras ir atkarīgas no to importa. Pie kam dalījums būs izteikti ģeopolitisks, un ar ekonomiku tam būs maza vai bieži vien vispār nebūs nekādas saistības.
Praksē tas nozīmē, ka tām valstīm vai to apvienībām, kuras ir atkarīgas no resursu importa, nāksies pāriet uz sava veida kara laika ekonomiku – stingru enerģijas un resursu normēšanu, kur valsts noteiks, kuras nozares izdzīvos un kuras tiks upurētas. Kā arī piedzīvot piespiedu tehnoloģisko regresu, kur valstis atgriežas pie vienkāršākas (un attiecīgi pieejamākas) ražošanas, jo augstās tehnoloģijas prasa globālo piegāžu ķēžu stabilitāti, kas ir iznīcināta.
Īpaši svarīgi šajā gadījumā ir, ka minētais scenārijs vairāk nav kāda teorētiska antiutopija, bet gan reāls notikumu attīstības variants, kuru par iespējamu atzīst virkne nozīmīgu pētnieku un kurš jau tiek detalizēti skatīts tādu izdevumu kā, piemēram, Foreign Policy lappusēs, kur to apraksta Kolumbijas Universitātes Globālās enerģētikas politikas centra dibinātājs Džeisons Bordofs. Iespēja izvairīties no visa iepriekšminētā (vai pat vēl drūmākas notikumu attīstības gaitas) joprojām pastāv, taču jautājums ir par gatavību atteikties no ambīcijām un arī par veselo saprātu.