Rīgas zaļais Vatikāns
Dīķītis ar pīlēm
Turpmākās detaļas tikpat kā neatceros, tikai to, ka mēs kādi trīs vai četri devāmies plūkt aizliegto augli un gandrīz tikām izdzīti no paradīzes — ar to domāju ne vien universitātes Botānisko dārzu, bet arī pašu universitāti. Neatceros arī aprikozu garšu un pat to, vai mēs vispār līdz tām tikām, vienīgā konkrētā detaļa, kas palikusi atmiņā, ir bēgšanas aina: kāda no darbu ierādītājām bija pamanījusi mūs pie aprikozēm un dzinās mums pakaļ, mēs savukārt bēgām, un bēgšana notika starp dārza dobēm pa celiņiem tādos taisnos leņķos, turklāt mūsu vajātāja draudēja, ka par šādu posta darbu mūs izmetīs no universitātes kā korķus. Tā kā rokās tomēr nedevāmies un beigās iejukām pirmkursnieku pūlī, izmesti netikām. Tā nu par Botānisko dārzu man saglabājušās vislabākās atmiņas. Labākas tās būtu bijušas tikai tad, ja iecerētā mielošanās netiktu tik strauji pārtraukta. Taču visādi citādi tā tiešām bija paradīze 50.— 70.gadu arvien krieviskotākās Rīgas vidū. Ja atskaitām aprikozes, tādas lielas kaislības te nemājoja, jo nebiju ne kaktusu audzēšanas fanātiķis, ne rožkopis, nedz arī akmensdārzu būvētājs, taču pa dārzu pastaigājos diezgan bieži — pietiekami bieži, lai gandrīz visus celiņus zinātu no galvas. Visvairāk staigāts te tika, kad bērni bija ratos. Pašā dārza vidū bija zaļumu ieskauts dīķītis, kurā peldēja tāds 70.gadu sākuma Rīgai neraksturīgs putns kā mežapīles. Te bija arī soliņi pīļu vērotājiem un laimīgās nākotnes apcerētājiem.
Skaists bija dārzs gan vasarā, gan ziemā, bet visinteresantākā tomēr bija Palmu māja. 70.gados, ja kāds atceras, tikt paradīzē bija vieglāk, nekā nokļūt līdz siltajām zemēm, un tad nu Palmu mājas apmeklētājs varēja darbināt iztēli, noraugoties palmās un sapņu kvintesencē banānkokā, jo arī banāni, ja kāds atceras, bija pilnīgi nedabūjama lieta.
40 gadi zaļumos
Izrādās, cauri laikiem Botāniskais dārzs palicis šajā pašā paradīzes jeb miera ostas statusā. Vai nu par to var pateikties Universitātes šaurajai materiālajai rocībai, vai kam citam, bet lielās līnijās ainava te palikusi tāda pati kā pirms četrdesmit gadiem. Pēdējais lielais darbs te bija jaunās Palmu mājas uzcelšana 1972.gadā. Pēc tam dārzu laimīgā kārtā ir saudzējušas pat trekno gadu attīstītāju ambīcijas. Te nav, kā Brīvdabas muzejā, neviena teritorijas sloksne nogriezta rindu mājām vai līdzīgai apbūvei. Gadiem ritot, mani, garām dārzam braucot, pārņēma arvien dīvaināka sajūta: vai tiešām attīstītāji, kuri laikam taču ikvienu neapbūvētu parku, dārzu, iekšpagalmu un jebkuru citu zaļu stūrīti pilsētā uztver kā personisku apvainojumu un savas zonējuma mainīšanas mazspējas apliecinājumu, spēj vienaldzīgi noskatīties uz zaļo teritoriju pašā centrā, kuru lielā zaļā sēta ieskauj gluži kā tādu eksteritoriālu veidojumu, kā dabas Vatikānu?
Paldies Dievam, nesaprātīgās būvniecības laikmets Rīgā beidzies, šķiet, uz ilgāku laiku, un arī slaveno floras un faunas pārvietotāju pārvaldītā brīvosta no šejienes ir pietiekami tālu, tāpēc uz Botānisko dārzu šodien var doties bez bažām un ne tik smagu sirdi, kā savulaik latvieši devās atvadīties no Staburaga. Tomēr pārmaiņas te būs. Četrdesmit gadu laikā dārzs ir nolietojies fiziski un morāli, saka dārza direktore Anta Sparinska un informē, ka visos Latvijas Universitātes attīstības plānos ir arī tās Botāniskais dārzs: "Lielie koki, dārza vērtības un kolekcijas paliks, bet tās ir jāpadara mūsdienu cilvēkam uztveramākas." Mainīsies eksponēšanas veidi. Jau ir izstrādāta dārza ainavu arhitektūras sadaļa. Sadarbojoties ar ainavu arhitektiem, tiks veidoti stila dārziņi, kuri var būt interesanti ne tikai topošajiem botāniķiem un augu zinātājiem, bet jebkuram, kas interesējas par stilu savam dārzam. Protams, arī studenti netikšot aizmirsti, jo Universitātes dārzam izglītojošā funkcija ir svarīgākā. Un arī zaļās paradīzes statusu dārzs nezaudēs. Te arvien varēs nākt gan māmiņas ar bērniem pastaigāties pa celiņiem, nebaidoties, ka uz šo pašu ceļu pretendē arī riteņbraucēji.
1922.gadā dibinātajā Dārzā ir arī četri valsts nozīmes arhitektūras objekti, bijušās Volfšmidta muižas ēkas. Šie koka arhitektūras pieminekļi ir pelnījuši atjaunošanu. Pagaidām tās tiek izmantotas dārza darbinieku dzīvokļiem un laboratorijām, lai gan īsti piemērotas tam nav. Ar Salaspils botānisko dārzu Kandavas ielas dārzs sadzīvo draudzīgi. Salaspilī ir lielāka platība, līdz ar to tur iespējams veidot plašākas kolekcijas. "Pasaulē ir divtūkstoš botānisko dārzu, bet vai tāpēc tie savā starpā konkurē?" saka Anta Sparinska. Informācijas par augu aizsardzību nekad nebūs par daudz.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.