To visu es atceros pat pārāk skaidri, un tādēļ mani mulsina rakurss, kādā iegrozījusies diskusija par to - ir vai nav Latvijā pieejama bezmaksas izglītība.
Manuprāt, izglītība Latvijā viennozīmīgi ir bez maksas, jo gluži vienkārši bērni skolās tiek apmācīti par brīvu. Cits jautājums ir par dažādiem mācībām nepieciešamiem palīglīdzekļiem - tie patiešām nelielās devās ir jāpiepērk vecākiem pašiem. Taču tā bija pat padomju laikos, kad pie varas bija sociālisti - arī viņi pieprasīja vecāku līdzdalību savu bērnu audzināšanas un izglītošanas procesā.
Tagad sociālisma vairs nav, taču cilvēku gaidas no valsts, šķiet, ir vēl lielākas nekā tajos laikos. Protams, arī man gribētos, lai grāmatas un darba burtnīcas būtu par velti, taču vienlaikus labi saprotu, ka valsts iespējas ir tādas, kādas tās ir, un man nav žēl sava bērna vajadzībām iztērēt dažus latus (šogad, palaižot dēlu otrajā klasē, iztērējām aptuveni 70 latu, kas, gada griezumā skatoties, ir nedaudz vairāk par pieciem latiem mēnesī, tie nav nekādi negaidītie tēriņi un šādu summu, plānojot budžetu, var iekrāt katrs). Turklāt varbūt esmu vecmodīgs, taču man nekad nav ienācis pat prātā prasīt, lai valsts apmaksātu mana bērna treniņtērpu - tieši šādu sūdzību no vecākiem gadījās dzirdēt televīzijā. Jo tas, ka bērnam ir sporta tērps, man šķistu pašsaprotami arī gadījumā, ja viņš uz skolu nemaz neietu.
Diemžēl daļas vecāku vēlmei uzvelt atbildību par bērnu audzināšanu uz valsts pleciem ir dziļākas saknes. Piemēram, pagājušajā nedēļā uzvirmoja diskusija par ieceri palielināt sodu par braukšanu bez biļetes sabiedriskajā transportā līdz 45,90 latiem. Interneta komentāros pār šādu notikumu pavērsienu sāka velties milzīgs kritikas vilnis, lai gan patiesībā jau jebkuru godprātīgu cilvēku tas nemaz neskar - nav dzirdēts, ka biļešu kontrolieri izspiestu soda naudu no ļaudīm, kuri ir nopirkuši biļeti. Savukārt, ja reiz cilvēks ir izšķīries braukt par zaķi un krāpt pašvaldību, viņam jārēķinās, ka noķeršanas gadījumā nāksies maksāt sodu.
Taču joprojām ir pietiekami liels skaits cilvēku, kuri uzskata, ka viņiem viss pienākas par brīvu, turklāt šis viss ir jānodrošina nevienam citam kā pašu tik nievātajai valstij. Uz to skaidri norāda arī nesen SKDS veiktais pētījums, kurā secināts, ka vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju, neskatoties uz to, ka vēlēšanās balso par labējiem, patiesībā ir kreisie.
Lai tā arī būtu. Taču vienmēr jāatceras, ka iedomātos labumus no valsts nepiedāvās pat kreisas pārvaldes sistēmas un atbildība par savu un savu bērnu dzīvi visur ir jāuzņemas cilvēkiem pašiem.