Fragments no intervijas:
Tikko Saeima noraidīja priekšlikumu stiprināt Ministru kabineta tiesības noteikt minimālo skolēnu skaitu klasē vai klašu grupās vidusskolā. Tas nozīmē, ka būs vidusskolas, kuras turpinās darboties tikai ar pieciem skolēniem klasē?
Jāsaprot, ka šobrīd Saeimas koalīcijas darbs un nozaru ministriju darbs ir tāds kutelīgs. Mēs redzam, ka ministru idejas neiet cauri tā, kā gribētos. Šis ir vēl viens politisko spēļu aspekts. Šis lēmums tikai nedaudz paildzina skolu tīkla optimizācijas skarbo realitāti, jo šobrīd gandrīz visas ieinteresētās puses, tajā skaitā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, gaida Jāņa Turlā uzsāktā pētījuma rezultātus [par skolu tīkla optimizāciju]. Bez šī pētījuma diskusija šobrīd ir iepauzēta. Tad, kad šie rezultāti būs, atkal atsāksies stāsts par minimālajiem skaitiem un deleģējumu vai kādu citu instrumentu, kā to noteikt, ierobežot, jo tas nekur nepazudīs. Pētījuma rezultāti būs skarbi.
Protams, lielākā daļa novadu ar šo nosaukumu «vidusskola» emocionāli ir nežēlīgi saistīti. Virknē gadījumu tur vairs nav racionāla pamata, bet vienkārši princips – ja mums nebūs novadā vidusskolas, tad novada vērtība krītas un visa vēsture aiziet nebūtībā. Nevienu vairs neinteresē nauda, uzturēšana, komunālie maksājumi, darbaspēka izmaksas, tikai emocionālais. Skaidrs, ka vienā brīdī vairs tā nevarēs. Lai arī kura politiskā partija pēc nākamā gada Saeimas vēlēšanām iegūtu izglītības un zinātnes ministra portfeli, virziens, visticamāk, nemainīsies. Turlā pētījuma rezultāti skaidri pateiks – ir laiks! Arī jaunā reģionālā reforma gaida šī pētījuma rezultātus. Tas būs pamats diskusijai par to, ka 119 administratīvās vienības nestrādā.
Tad nedrīkstētu būt vidusskolu, kur klasē ir pieci skolēni?
Jā, es tam piekrītu gan kā nozares speciālists, gan kā skolas direktors.
Iepriekš ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība) runāja par to, ka valsts ģimnāzijas no pašvaldībām jāpārņem ministrijas padotībā. Arī Laimdota Straujuma (Vienotība) teikusi, ka Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija rosinās Ministru kabinetam vidusskolas nodot valsts pārziņā. Kā uz to skatāties?
Tam es nevaru piekrist, jo šādi mehāniski administratīvi procesi nedod rezultātu. Tā ir mākslīga risinājuma meklēšana. Kaut kāda resoriska pārņemšana, padotības maiņa ir izmisums, pasakot, ka mēs citādi nemākam, nevaram, negribam neko izdarīt. Es neesmu pret principiāli, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis nav efektīvākais risinājums.
Bet vai ģimnāzijām tad nebūtu vieglāk koncentrēties uz augstiem sasniegumiem? Šobrīd, cīnoties par skolēnu skaitu, kvalitāte dažreiz pazūd.
Šī diskusija ir beigusies, un arī ministra birojs ir atzinis, ka konkrētā ideja ir «noņemta no galda», un par to vairs neviens nerunā. Mēs, valsts ģimnāziju saime, esam panākuši ļoti efektīvus risinājumus caur jau esošu regulējumu, kur mēs vienojamies, kā mēs strādājam, kādas ir mūsu paaugstinātās prasības pret izglītības kvalitāti un kopsaucēju par to, ko sagaida ministrija no valsts ģimnāzijām – iesaisti pētījumos, aprobācijās. Nav problēmu – tāpēc ēkas nav jāpārņem!
Minējāt Jāņa Turlā pētījumu. Tur uzsvars ir uz centralizēto eksāmenu rezultātiem, pēc kuriem tad var spriest par izglītības kvalitāti. Tas var būt kritērijs skolas slēgšanai?
Šis pētījumā ir aspekts, par kuru ir visvairāk diskusiju, bet tas nav vienīgais. Cilvēki vienkārši ieciklējas uz šo, bet ir arī citi indikatori. Man kā izglītības zinātņu pētniekam gribētos to kvalitātes indeksu veidot, saliekot visu kopā – eksāmenus, finansējumu, faktorus, kas saistīti ar otrgadniekiem, pedagogu darbu.
Bet, runājot par eksāmeniem kopumā, Latvijā ir slimīgi pārspīlēts uzsvars uz centralizēto eksāmenu rezultātu izmantošanu. Mēs viņu bāžam visur – rangos, Pūcēs [balva, ko pasniedz skolām], preses topos. Mēs izdarām secinājumus par skolu kvalitāti, par pedagogiem, uz tā balstām uzņemšanu augstskolās – visur ir tikai viens centralizētais eksāmens. Tas vienkārši ir pretdabiski! Šis instruments nav tam radīts. Sabiedrība vienkārši izvēlas vieglu risinājumu, ko viņi spēj saprast. Mums no tā jāiet prom. Es ceru, ka jaunā standarta vēsmas ar citu eksaminācijas sistēmu palīdzēs noņemt šo paniku par eksāmenu rezultātiem. Tas ir apmēram tā: tu aizpildi vienu testu un tagad pēc tā testa tiek organizēti visi tavi dzīves procesi – cik lielu kredītu tev dos, kur tu dzīvosi, vai saņemsi autovadītāja apliecību utt. Tas ir garām!
Kād tad mums šos eksāmenu rezultātus vajadzētu izmantot?
Primāri centralizētais eksāmens pietiekami šauri parāda konkrētā mācību priekšmeta apguves līmeni. Konkrēta mācību priekšmeta – tas nav komplekss tests, nav IQ tests. Un tur ir konkrēti mācību priekšmeta skolotāji – mēs paņemam vienu eksāmenu, tie ir konkrēti skolotāji, kas strādājuši. Bet kas cits skolā notiek? Varbūt tur labs ir kaut kas cits? Ja matemātikā ir zemi rezultāti, tas ir matemātikas stāsts, tas nav par skolu, nav iestādes novērtējums. Turklāt no 2004. gada konkrētu mācību priekšmetu eksāmenu rezultātus izmanto augstskolas sava biznesa vajadzībām.
Es esmu vairāk par pētnieciskāku diagnostiku. Man vairāk patīk stāsts par reprezentatīvas izlases bāzētu standarta monitoringu. Tātad diagnostikas darbu nekārto visi, bet tāds jauniešu apjoms tādās skolās, lai pēc tam par šiem rezultātiem spriestu par visu Latviju. Līdzīgi, kā tas ir augstākā līmeņa pētniecībā. Bet tam vajag prasmes, kurš to darīs, kapacitāti, naudu, bet valstī tādas nav. Nav arī Valsts izglītības satura centram (VISC) un Latvijas Universitātei. Tad mēs tā arī darbojamies tālāk. Vienreiz četros gados ir Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas pētījums un katru gadu centralizētie eksāmeni, un visi baigi laimīgie.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 22. jūnija, avīzē Diena!
vēl
Jāsamazina
Varbūts Varbūts