Iepriekš rakstītajā var (un vajag) saskatīt zināmu sarkasmu. Bundžu Jānis arī tikai cilvēks vien ir. Laikam jau ne vienā, ne otrā pieminētā vietā ļautiņi nerādās sajūsmināti. Briselē lielāka demokrātija, tur dažs pat uzdrīkstas atzīties, ka ir mazliet bail.
Un tagad aplūkosim, kā tad uz šī fona izskatās Latvija. Elektrība ir, sarkano ārprāta stāvokli arī neviens nesludina. Cilvēki kreņķējas par desmit (desmit!!!) minūšu pasēdēšanu satiksmes korķī, par radio apskatītām nepareizām avīzēm, par "sausajām" krievu lidmašīnām, ar kurām tak neviens nelidos. Apmēram tāpat, kā neviens principa pēc neiepērkas MAXIMA veikalos. Protams, valodo arī par bēgļiem - «kas būs, ja būs» izteiksmē. Rezumējot - kas gan vēl labāks kā pie alus kausa vai tējas tases sēdēt un triekt par kariem un briesmām citās zemēs. Nepavisam nav slikti Latvijā. Protams, gribētos, lai tā paliktu arī rīt un parīt. Konsultants pavadīja bezmiega nakti, domājot par darāmajiem darbiem, lai šo jauko miera brīdi Tēvzemē saglabātu ilgtermiņā.
No darāmo darbu pozīcijas atbilde grūti sasniedzama. Taču, no otras puses, - kas NEBŪTU jādara, lai minētā komforta situācija turpinātos, pareizos risinājumus atrodam gana drīz.
Vispirms - nekādā gadījumā nevajag mesties skaidrot - kur tāda Latvija atrodas, tai skaitā - neuztraukties par valsts nosaukuma greizu locīšanu - Latavija, Lasovija, Latvanija un, protams, - Lituānija. Melot nevajag, tas nav labi, bet nosaukumu svešā auditorijā izrunāt iespējami neskaidri un šļupstoši. Vēl svarīgāk ir PAREIZI atbildēt uz jautājumiem par šīs miera migas atrašanās vietu. Tā kā Zeme apaļa, tad relatīvi pareiza ir jebkura atbilde, piemēram, - starp Ameriku un Āfriku, netālu no Islandes, virs Filipīnām utml. Ierasto - starp Zviedriju un Krieviju - nav ieteicams bieži valkāt. Televizoros nestāstīt, ka Latvijā ļoti auksti vai ļoti karsti. Teikt, ka nav zināms, jo neviens tur nav bijis.
Otrkārt, un vēl svarīgāk. Valdībai nekādā gadījumā neko nedarīt, toties nepārtraukti TAISĪTIES ko darīt. Labi piemēri jau ir - skolotāju atalgojuma modelis, reformas valsts pārvaldē, gāzes tirgus liberalizācija, prognozējami nodokļi - un tā tik uz priekšu kā pa Lielvārdes jostu. Palūkojiet pasaulē - visas ziepes iestājušās tikai tāpēc, ka kaut kas izdarīts ne taisīšanās dēļ. Ir brīži, kad tomēr jādara un jālemj? Beidziet! Ļausim notikumiem ritēt savu dabisko gaitu. Ja nepavisam citādi nevar, tad jau notikušu apstiprina ar kādu rīkojumu. Pagaidu rīkojumu. Īstais būs vēlāk. Bet varbūt arī nebūs…
Baudīsim mirkli. Kamēr neesam ne Briselē, ne Krimā.
Kāda ir šī stāstiņa morāle galu galā? Kurā pusē mums jābūt? Tā jau arī ir galvenā morāle - rīkoties un runāt tā, lai nevar saprast, kurā pusē… šķiet, valdībai izdodas gluži labi.
*ļoti neatkarīgs konsultants