Viens no brīvākajiem cilvēkiem valstī ir Latvijas Bankas Prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Pēc virknes garlaicīgu funkciju nodošanas augstākiem kungiem Frankfurtē beidzot var nodoties brīva cilvēka dzīves pareizai baudīšanai. Saprotams, ka galvenā baņķiera alga gan nav samazināta, jo bijis skaidrs, ka brīvais laiks tiks izmantots valstij un tautai labvēlīgā formātā. Proti - bankas Prezidents sācis veidot tādas kā Ziemassvētku esejas, kuras iepretim latviešu ikdienas stāstu pasteļtoņiem spoguļojas gaiši saulainos triepienos - kā pēdējā intervija aģentūrai LETA.
Vispirms Rimšēviča kungs zinātkāram pilsonim, kura atalgojums no krīzes laika nav mainījies nemaz vai cēlies, kā mēdz sacīt, simboliski, izklāsta fenomenu, ka gan Austrumos, gan Rietumos viss iet uz leju, bet pie mums gluži otrādi - uz augšu. Tā kā nosacītie Austrumi un Rietumi kopā ir lielāki par vienu Latviju, loģiski, pie mums iet uz augšu straujāk nekā tur uz leju. Kredītreitingi uzlabojas palēkdamies, tas savukārt ļauj ietaupīt desmitiem miljonu. Tos liek budžetā un pārdala tiem, kam vairāk vajag. Iekrātas visādas rezerves grūtākiem brīžiem, un vispār dzīve kļuvusi labāka un skaistāka.
Minētais pilsonis, kuram pilnīgi nejauši un vienīgajam algu pēc krīzes aizmirsts paaugstināt, lasa arī citus brīvās bankas brīvā Prezidenta optimistiskos krāsojumus. Proti, Latvija nu esot spējīga paust viedokli. Jā, tas tiešām ir sasniegums. Vēl vairāk - kāds arī klausās, jo viedoklis ir interesants un kompetents. Latvijas pieredze esot milzīga, receptes - lieliskas. Latvijas vārds tiekot locīts saietos, sanāksmēs, brokastīs un vakariņās. Prezidenta kungs godīgi noklusējis to, ka Latvijas viedoklis arī kaut ko ietekmētu.
Vēl brīdi pakavējies pie aizejošo tumšo mākonīšu svītras - kas būtu bijis, ja eiro nebūtu bijis -, brīvais cilvēks pievēršas ieteikumu daļai. Latvijas saulainajā šodienas dzīvē šur tur šad tad manāmi mazi tumši plankumiņi. Ar krīzes algu palikušais pilsonis lasa, ka viņš nav vienīgais aizmirstais. Izrādās, valdība nav palīdzējusi arī komercbankām atsākt enerģisku kredītu izsniegšanu. Pārmērīga piesardzība, iedzīvotāju neizglītotākās daļas bailīgums, ātro kredītu šeftes un tamlīdzīgi. Bankas nejūtoties lāgā. Par rītdienu īstas skaidrības nav, un daži likumi, piedodiet, kā suņanagla sēžamvietā. Tas nekas, ka ekonomika, paša vārdiem, atdziestot. Valdībai jāsēžas pie galda un jāiesniedz priekšlikumi kredītu konveijera ieeļļošanai. Protams, kādi būtu šie priekšlikumi, brīvkungs nepiemin ne ar zilbi. Nejauksies taču valsts lietās.
Tā kā Rimšēviča kungam tagad daudz brīva laika, būtu ieteicams savus redzējumus sākt tiražēt katru mēnesi. Gribētos, protams, lai tie būtu akadēmiskāki, vairāk skaitļos un argumentos balstīti. Tomēr nedrīkstam aizmirst, kurš ir šo fabulu adresāts. Tas ir jau pieminētais pilsonis, kuram pārpratuma dēļ pēc krīzes aizmirsuši paaugstināt algu. Viņš jāiedrošina, jāsapurina, un jāsagatavo neliela dāvaniņa tam brīdim, kad viņš aizmirsīs par algu un dosies ņemt savu pirmo pēckrīzes kredītu.
*ļoti neatkarīgs konsultants