Par tehnoloģijas uzlabojumiem, jaunu risinājumu ieviešanu gan informācija nav pieejama.
Kaisāmais materiāls iegādāts, tehnikas sagatavota, - varam uzskatīt, ka ziema mūs nebaida, nekas nepārsteigs. Bet visā šajā bruņojumā ir palicis viens neaizsargāts elements, ko parasti dēvē par ceļu...
Ceļi mums ir ar bedrēm, plaisu šuves nereti ir pavērušās, kaut arī MK noteikumos Nr. 224 Prasības valsts un pašvaldību autoceļu segumu uzturēšanai ir minēts, ka bedrēm ir jābūt aizpildītām līdz jūlijam, vēlāk veidojušāmies - līdz 30. septembrim. Tātad, šobrīd bedru vietās faktiski jābūt skaisti izbūvētiem ielāpiem ar apstrādātām šuvēm, bet vai tas tā ir? Lieki piebilst, ka mazās bedrītes un plaisiņas, kuras nav novērstas, pēc ziemas kļūst par bedrēm un plaisām utt. Ceļu apsaimniekotāji paši palielina izdevumus un palīdz ceļiem sabrukt, pie šī pievienojot arī nekvalitatīvi salabotās bedres, - katru gadu labo no jauna, tātad nodokļu maksātāju nauda tiek nevis ieguldīta ceļos, bet tajos izmesta.
Atgriežoties pie ziemas uzturēšanas – no iesaistītajām personām nereti izskan apgalvojums, ka tiek nodrošināta atbilstoša ziemas uzturēšanas kvalitāte mūsu dabas apstākļiem. Vai tā ir?
Sāli kā kaisāmo materiālu izmanto gan apledojuma novēršanai, gan sniega sālīšanai uz ceļa. Pie mums uz braucamās daļas bieži tiek manīts "iemarinētais sniegs" - kad sniegu nevis novāc no ceļa, bet mēģina uz tā kausēt, līdz ar to radot papildus bīstamu situāciju, sniega putrai saķeroties ap transportlīdzekļu riteņiem un palielinot bremzēšanas ceļa garumu, pasliktinot vadāmību.
VAS LVC Valsts autoceļu ikdienas uzturēšanas darbu tehniskās specifikācijas ir norādīts: "Brauktuvei jābūt atbrīvotai no irdena sniega, slapja sniega vai sniega, kas sajaukts ar smiltīm vai sāli." Ja tiktu izmantots sāls šķīdums, varētu novērst apledojumu, ja tāds ir vispār radies, - tas būtu ekonomiski izdevīgāk un dabai mazāk bīstami. Bet pie mums arī tad, ja ceļš ir brīvs no sniega un apledojuma, drošības nolūkos tiek izkaisīti lieli sāls graudi, kas ar transporta plūsmu tiek novadīti uz brauktuves malām. Tāpat tiek veikta sāls kaisīšana pie temperatūras zem -10o, kas atbilstoši specifikācijām ir nevēlama, jo sāls vairs neveic tai paredzēto funkciju. Izkausētajam sniegam un ledum vajadzētu ar noteku palīdzību tikt aizvadītam prom no ceļa konstrukcijas, bet šai funkcijai par šķērsli kalpo sniega kalni, kas atrodas brauktuves malās.
Interesanti ir tas, ka MK noteikumos Nr. 224 tiek minēts, ka gājēju celiņa un veloceliņu uzturēšanā ir jāveic attīrīšana no sniega un slīdamības samazināšana, kaisot smilti vai šķembiņas. Šeit nav minēta nekāda veida darbība ar sāli.
Taču pie mums laikam valda uzskats, ka esam bagāti un varam atļauties katru gadu par 150 latiem veikt automašīnu pretkorozijas apstrādi, varam regulāri atjaunot sāls koncentrācijas izdedzinātos pilsētas stādījumus; par apaviem, biksēm vispār nav ko runāt, tie taču nieka 20–60 lati. Un priecājas bērniņi, kas rāpo pa istabām un dažādā veidā saskaras ar virsmām, uz kurām āra apavi ir ienesuši sāli ar tās saēstajiem putekļiem... Tāpat visi ir gatavi maksāt nodokļus, lai varētu atjaunot tiltu deformāciju šuves un metāla elementus, sāls saēstās ēku fasādes. Tas nekas, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju iztikas līdzekļu pietiek tikai primārajām vajadzībām.
Sāls ir labākais pretapledojuma materiāls - tikai ar nosacījumu, ka tā tiek pareizi izmantota, pie pareizām gaisa temperatūrām un pareizos apjomos. Patiesībā nav arī skaidrs, kāpēc netiek lietots Latvijā tik plaši pieejams materiāls kā smilts, ko uzkarsētā veidā var izmantot arī apledojuma samazināšanai pie zemām temperatūrām.
Lai sekmīgi darbotos ziemas uzturēšana, ir svarīgi četri elementi, kuri ir efektīvi tikai tad, ja ir vienoti un savā starpā sadarbojas:
1. tehnoloģijas (informatīvi plakāti, radio un TV paziņojumi u.c. – lai informētu satiksmes dalībniekus par situāciju uz ceļa; GPS, sakari utt. – lai iesaistītie uzturētāji spētu operatīvāk strādāt, savā starpā komunicēt);
2. mehānismi (sniega kārta tiek mehāniski novākta no brauktuves un izvesta no pilsētas; vispirms tiek notīrīta brauktuve, tikai pēc tam var pievērsties kaisīšani);
3. kaisāmais materiāls (jāizvērtē situācija, jāpiemēro atbilstošs materiāls - smiltis, sāls vai sāls šķīdums, šķembiņas utt.);
4. satiksmes dalībnieks (pareiza braukšanas ātruma izvēle, transportlīdzekļa aprīkošana atbilstoši ziemas apstākļiem).
Iepriekšējo gadu pieredze norāda uz problēmas pastāvēšanu – tāpēc, domājot ne tikai par vienas sezonas izmaksām, bet arī ilgtermiņā, ņemot vērā visas iepriekš minētās izmaksas, ir nepieciešams veikt sekojošus uzlabojumus:
1) jāsamazina patērētie sāls apjomi – jāizmanto maz, bet efektīvi;
2) jāiesaista citu materiālu funkcijas: karstās smiltis, šķembiņas;
3) jāizmanto mehānismi sniega aizvākšanai;
4) vairāk jāizmanto informatīvie līdzekļi, informējot par ceļu kvalitātēm un to stāvokli;
5) jāpārtrauc pretlikumīgā darbība - uz ietvēm kaisīt sāli.