Aizsākoties diskusijai par valodas jautājumiem publiskajā telpā, tika secināts, ka pastāv valsts un pašvaldību iestādes, kurās nav pietiekami augsts latviešu valodas zināšanu līmenis, pamatojoties uz darba specifiku. Tāpat tika secināts, ka dažās pozīcijās tiek pieprasītas, piemēram, angļu valodas zināšanas publiskā sektora darbiniekiem, neizvērtējot tās lietojuma intensitāti, kas radīja neizpratni par vajadzību formulēt šādas prasības potenciālajam kandidātam.
Privātā sektora darba devēji nekad bez pamata nepieprasīs zināšanas, kuras nav nepieciešamas uzticētā darba veikšanai, jo kvalificētiem darbiniekiem ir atbilstoši jāmaksā. Tajā pašā laikā motivācija pieņemt darbā darbiniekus ar augstāku kvalifikāciju, domājot par organizācijas nākotni, ir normāla personālvadības prakse gan privātajā, gan publiskajā sektorā, kas dod plašākas iespējas gan organizācijai kļūt kompetentākai, gan darbiniekam veidot savu karjeru izvēlētajā jomā, norāda LDDK pārstāve Agnese Alksne.
LDDK darba tiesību eksperts Andris Alksnis norāda, ka praksē ir novēroti gadījumi, kad darba devējs nosaka neadekvātas prasības darbiniekiem, bet tie ir izņēmumi, kas nevar kalpot par iemeslu ierobežot visu darba devēju tiesības, tai skaitā publiskā sektora, kā darba devēja, tiesības, izvēlēties kvalificētākus darbiniekus, kas strādā organizācijas izaugsmei.
LDDK ģenerāldirektore Līga Menģelsone: „Privātais bizness atrodas dinamiskās pārmaiņās ik dienu un tā konkurētspēju nosaka kvalificēts cilvēkkapitāls un tā potenciāls. Ja valsts rada ierobežojumus izvēlēties no darbinieku vidus kvalificētākos speciālistus, tad nav skaidrs, kā valsts gatavojas veidot konkurētspējīgu un izaugsmi atbalstošu uzņēmējdarbības vidi. Tā vietā, lai sakārtotu personāla vadības jautājumus publiskajā sektorā, tiek uzlikti šķēršļi biznesam, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos.”