Uzreiz pateikšu – ne biedrība, ne es personiski neesam konceptuāli "pret" eiro. Tieši tāpat, kā Latvijai bija jāiestājas ES, nākotnē tai būtu jāiesaistās eirozonā. Taču skaidri zinot, kad tas jādara un uz kādiem nosacījumiem. Tomēr līdzšinējās runas par mūsu valsts nepieciešamību iestāties eiro zonā bīstami virzās pa tieši to pašu ceļu, pa kuru Latvija tika iebīdīta Eiropas Savienībā: pilnīga paklausība Briseles komandām un pilnīga atteikšanās no savu – Latvijas – interešu aizstāvēšanas. Atgādināšu par plaši apspriestajiem maksājumiem lauksaimniekiem, kurus, kā vēlāk prese rakstīja, esot aizstāvējis vienīgi toreizējais premjers Einārs Repše un toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe - Freiberga, kaut arī viņiem nebija ne datu, uz kuriem balstīties, ne plašāku zināšanu par lauksaimniecību. Izrādījās, ka Latvijā ir tikai divi cilvēki, kuriem bez angļu valodas zināšanām bija arī pārliecība, ka savas valsts intereses jāaizstāv. Ne nozares pārstāvji, ne nevalstiskās organizācijas, ne ierēdņi, kas gatavo informāciju varas vertikālei, viņiem palīgā nedevās. Nebija ne pētījumu, ne arī redzējuma, ko tieši mēs vēlamies iegūt un kādu cenu esam gatavi maksāt par visām problēmām, kas saistītas ar iestāšanos ES. Toreiz dokumenti tika akli parakstīti bez jebkāda izvērtējuma, kā tie ietekmēs Latvijas tautsaimniecību. Ir pietiekoši daudz jomu, kurās Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā, varēja iegūt sev izdevīgākus nosacījumus.
Ja reiz iestāšanās Eiropas Savienībā notika nekompetenti un, atļaušos teikt, pat noziedzīgi pret savu tautu, tad kas mums šobrīd ļautu cerēt, ka iestāšanās eirozonā būs kompetentāka? Tagad vēsture jau sāk atkārtoties. Ar hipnotizējošu regularitāti tiek atkārtots pantiņš, ka, iestājoties ES, Latvija vienlaikus nobalsoja arī par iestāšanos eirozonā. Taču vai tauta tiešām toreiz balsoja, ka eirozonā obligāti jāstājas tieši tagad? Vēl rudenī "Stratēģiskās pētniecības un vadības centrs" veica pētījumu, kurā atklājās: 64% aptaujāto nepiekrīt apgalvojumam, ka, balsojot par iestāšanos ES, viņi automātiski balsoja arī par eiro ieviešanu. Tas tikai parāda, ka jau vienu reizi Latvijas cilvēki tika baroti ar puspatiesībām. Turklāt, iespējams, juristiem būtu jālemj: vai, ja tik liels cilvēku skaits nezināja, par ko patiesībā balso, šāda balsojuma rezultātus vispār var uzskatīt par patiesiem?
Taču šobrīd briesmīgākais ir reālu diskusiju trūkums profesionāļu vidē par sekām, ko radīs Latvijas pievienošanās eirozonai. Kā tā ietekmēs visas iedzīvotāju grupas – nevis tikai banku sektoru vai lielos uzņēmumus, kas tomēr domā tikai par savu peļņu. Diezin vai liela uzņēmuma vadītājs maz zina, cik ilgi parastam policistam vai skolotājam jāstāv rindā uz kādu veselībai nepieciešamu izmeklējumu – jo valstij nav naudas... "Neatkarīgas Rīta Avīzes" žurnālists Bens Latkovskis gada sākumā (11.01.2013) pilnīgi pareizi rakstīja: ja šobrīd problēmas eirozonā Latvijas iedzīvotāji var uztvert kā ārzemju ziņas, kas tieši viņus neskar, tad pēc iestāšanās eirozonā ikviena vēsts par eiro, kas saistīta ar valūtas stabilitāti un visas zonas stabilitāti, tieši skars ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Jau tagad ārzemju ziņas iegūst vietēju rezonansi: britu premjera Deivida Kamerona savai nācijai solītais referendums par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES nebūt nestiprina pozitīvas prognozes par šīs savienības gaišāko nākotni; savukārt eiro perspektīvas jau sāka ļodzīties Vācijas federālo zemju vēlēšanās – nodokļu maksātāji tā brīdina federālās valdības vadītāju Angelu Merkeli, ka nebūt nav sajūsmā par centieniem glābt kopējo valūtu ar viņu naudu. Merkeles nepārvēlēšana nozīmēs, ka eiro zaudē savu galveno aizbildni.
Katram mūsu līdzpilsonim jau ir savi aprēķini, cik viņam personīgi izmaksāja “Parex bankas” glābšana. Turklāt nevis “lielās” ekonomikas rādītājos – kā IKP, valsts parāds, starptautiskais aizdevums utt. –, bet parastas mājsaimniecības līmenī – par cik latiem samazinājās alga, cik ģimenes locekļu palika bez darba un bez algas utt. Šīs "sanācijas" rezultātā daudzi cilvēki bija spiesti emigrēt, bet citi, dzīvojot Latvijā, joprojām nav atguvušies no krīzes. Tādēļ katrs manevrs, kas līdzi nes atkal jaunus iespējamos tēriņus, protams, tiek un tiks uztverta ar aizdomām. Tas ir loģiski, turklāt liecina, ka sabiedrība pēc krīzes spēja izdarīt paliekošus secinājumus. Ja valdošajai elitei šīs atziņas šķiet nepamatoti skarbas, tad lai tā vaino pati sevi!
Vai valdībā ir veikti aprēķini, cik mazajai Latvijai un tās iedzīvotājiem reāli izmaksās dalība eirozonas pārraudzītājā – Eiropas stabilitātes mehānismā (ESM)? Šī joprojām ir neizzināta, pat tīši noslēpumaina institūcija. Tāpēc Latvijai nav ne mazākā priekšstata par to, kā tiks veikta mūsu valsts uzraudzība, kāda būs mūsu pārstāvniecība ESM un iespējas ietekmēt tā darbību. Latvijas Banka uzstājīgi apgalvo, ka mūsu valsts iemaksa būšot tikai 199 miljoni eiro. Kāpēc tā izliekas nezinām, ka Līgums par ESM paredz tā dalībniekiem neatgriezeniski un bezierunu kārtībā apmierināt jebkuru kapitāla pieprasījumu, turklāt septiņu dienu laikā no šāda pieprasījuma saņemšanas brīža? Ja Grieķijai, Kiprai, Portugālei pievienosies vēl kāda eirozonas valsts, kas nespēs pildīt savas saistības, tad papildus iemaksas būs jāveic arī Latvijai. Par kādu tiesu kritīsies mūsu cilvēku ienākumi un viņu dzīves kvalitāte, ja būs nepieciešams eiro zonas glābšanā ieguldīt simtiem miljonu? Taču tas viennozīmīgi būs jādara, jo eirozona nav māte Terēze, bet gan uz lietišķiem pamatiem izveidota savienība, kas dalībvalstīm uzliek arī pienākumus. Labklājības ministrija nesen paziņoja par lielo “strādājošo ubagu” skaitu Latvijā. Vai ir veikti aprēķini, kas parāda, kā atrašanās “eiroklubiņā” ietekmēs šos cilvēkus? Vai Latvija šobrīd nestāv jaunas tautas masveida aizbraukšanas priekšvakarā?
Visi zina slaveno teicienu par to, ka strīdos dzimst patiesība. Kamēr elitei ir tikai viens viedoklis - “pareizais” un pārējie, kas tam oponē, tiek pozicionēti kā “tumšie ļautiņi”, tikmēr nekādas diskusijas, kuru rezultātā izpratne aug visiem dalībniekiem, nav iespējamas. Es, būdams ekonomikas doktors un profesors, atļaušos apgalvot: kamēr nav aprēķinu pēc skaidras un visiem saprotamas metodoloģijas, tikmēr jebkuras runas var uzskatīt tikai un vienīgi par pieņēmumiem. Šobrīd mums tiek uztiepts pieņēmums, ka pievienoties eirozonai vajag tagad, jo tas būšot labi. Bet, kur ir aprēķini? Kamēr to nav, visas par nodokļu maksātāju naudu apmaksātās informatīvās kampaņas var uzskatīt par manipulatīvu akciju, jo to mērķis nav izraisīt diskusijas un to rezultātā rast jaunas zināšanas, kas ļautu mainīt oponentu pārliecību, bet, balstoties uz noklusējumiem, puspatiesībām un pat klajiem meliem (piemēram, par investīciju plūdiem un jaunām darba vietām), iepotēt sabiedrībā vienīgo „pareizo” viedokli. Vai Latvijā, demokrātiskā valstī, tīšuprāt tiek pielietotas totalitārās "smadzeņu skalošanas" tehnoloģijas, lai tās slēptu politiķu un augstākā līmeņa ierēdņi klajo un hronisko nekompetenci ekonomiskajos jautājumos? Nekompetenci, kuras dēļ tie ar neslēptu atvieglojumu ir nodevuši banku pārziņā Latvijā ekonomikas veidošanu.