Kritums vērojams arī galvenajās Latvijas tirdzniecības partnervalstīs, tātad tas ietekmē arī mūsu eksporta izredzes. Piemēram, Vācijā jūlijā kopējais noskaņojuma rādītājs pasliktinājās teju par četriem procentu punktiem, kas vienam mēnesim tik lielai un stabilai tautsaimniecībai ir daudz. Turklāt, ja salīdzina ar šā gada sākumu, Vācijā iedzīvotāju noskaņojums krities gandrīz par 10 punktiem. Noskaņojums Igaunijā un Lietuvā iepretim drūmajam Eiropas fonam patlaban vēl turas cienījamos optimisma augstumos, tomēr arī tur situācija ir trausla, un to tāpat kā Latvijā noteiks turpmākie notikumi tirdzniecības partnervalstīs.
Kopš pakāpeniski sācis augt Latvijas iekšzemes pieprasījums, jūtama arī ģimenes pašreizējā materiālā stāvokļa novērtējuma uzlabošanās, kas turpinājusies arī jaunākajā pētījumā. Tomēr gan reālo ienākumu, gan privātā patēriņa izaugsme joprojām ir ļoti lēna un ilgi nespēs vilkt tautsaimniecības "vezumu", ja ārējais pieprasījums sāks strauji samazināties. Arī pašlaik ļoti strauji augošās investīcijas, kas kopš pagājušā gada nogales pārņēma ekonomikas dzinēja līdera lomu, ilgi kāpināt tempus nevarēs. Ja nebūs pārliecības, ka ražošanas paplašināšanai, jauniem produktiem būs pieprasījums, tad investoru riska apetīte var krietni noplakt. Te gan kā allaž var arī iezīmēties pretēja situācija, proti, pierādot, ka spējam ilgstoši pretoties Eiropas problēmu brāzmām, Latvija arī tādējādi var kļūt pievilcīgāka investoriem. Tā sakot, ja krīzē spējāt sakārtot savu saimniecību un tagad ne vien stāvat paši uz savām kājām, bet pat spējat iet pretim Eiropas vējiem, tad drošāku vidi investīcijām neatrast.
Vēl viens faktors, kas varētu šķist pievilcīgs investoriem, ir izglītots, kvalificēts darbaspēks. Izglītības un ar to cieši saistītā valsts zinātniskā potenciāla nozīmi, manuprāt, nevar pārvērtēt. Tā tik tiešām ir iedzīvotāju labklājības izaugsmes atslēga. Turklāt – gan sabiedrībai kopumā, gan katram indivīdam atsevišķi. Ne velti pētījumi apliecina ciešo izglītības saistību ar ienākumiem - katrs papildu izglītības gads paaugstina darbinieka atalgojumu vidēji par 6-10% salīdzinājumā ar līdzīga darba darītāju bez šāda papildu izglītības gada (Daron Acemoglu, Introduction to Modern Economic Growth, 2007).
Runājot par ienākumu tuvošanos Rietumeiropas valstu līmenim, svarīgākais jautājums ir darba ražīgums, bet to efektīvi var celt, tikai vienlaikus paaugstinot gan fizisko kapitālu (lasi – investēt), gan cilvēkkapitālu (lasi - izglītot). Kāpēc? Tikai labi apmācīts darbinieks spēj strādāt ar sarežģītām darba iekārtām – ne tikai atšķirt "sākt" un "beigt" pogas, bet arī izprast iekārtas darbības, labot kļūmes, modificēt funkcijas, nemaz nerunājot par spējām pašam šādu sarežģītu mehānismu izveidot.
Tomēr, vērtējot pašreizējās Latvijas izglītības sistēmas piedāvāto kvalitāti, 29% DNB Latvijas barometra respondentu norādījuši uz tās pasliktināšanos pēdējo gadu laikā un tikai 14% - uz uzlabošanos. To varētu "norakstīt" uz allaž kritisko vērtējumu iedzīvotāju aptaujās - vai tiek vaicāts par izglītību vai uzticēšanos valdībai, vai arī zāles zaļumu un debess zilumu. Lai kāds arī būtu aptaujāto subjektīvais viedoklis, ir pietiekami daudz neiepriecinošu faktu salīdzinājumā ar citām valstīm, tāpēc gribētos redzēt lielāku iedzīvotāju atbalstu izglītības reformām, lai cik biedējoša būtu neziņa par jaunievedumiem un lai cik grūti būtu pieņemt skarbus lēmumus.
Turklāt bez sāpīgiem lēmumiem neiztikt, jo skolēnu skaita proporcija iepretim skolotāju skaitam Latvijā ir krietni par zemu salīdzinājumā ar valstīm, kurās izglītības kvalitāte ir augstāka. Piemēram, saskaņā ar Eiropas Savienības Statistikas biroja Eurostat datiem pamatizglītībā Latvijā uz katru skolotāju ir vidēji 11,9 skolēni, bet Igaunijā - 16,2, Vācijā – 16,7, Somijā – 14, Lielbritānijā – 19,8. Varētu iebilst, ka jāņem vērā arī iedzīvotāju blīvums, attālums līdz mācību iestādēm u.c. faktori. Tomēr Igaunijā un Somijā iedzīvotāju blīvums ir vēl zemāks nekā Latvijā, bet PISA testu (starptautiskā studentu vērtēšanas programma) rezultāti – augstākie Eiropas Savienībā. Tātad zems iedzīvotāju blīvums nav pietiekams arguments, un situācija prasa risinājumu gan pašas izglītības kvalitātes celšanas, gan izdevumu optimizēšanas nolūkā.
Jāteic, ka, neskatoties uz iedzīvotāju bažām, nākotnes labklājības vārdā reformas Latvijas izglītības sistēmā ir nepieciešamas. Tās var salīdzināt ar pēdējos gados pieņemtajiem lēmumiem valstī kopumā, kas lielu atbalstu nav guvuši, bet rezultātus gan nesuši. Skaudri un dažbrīd netīkami lēmumi masu simpātijas nav guvuši nekad, bet neiziešana no "komforta zonām" arī izaugsmi neradīs.