Jaunākajā Swedbank tematiskajā apskatā norādīts, ka, nepieņemot politiskus lēmumus, ievērojami palielināt nodokļu ieņēmumus procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP), būtiski kāpināt valsts budžeta izdevumus nebūs iespējams.
Par nākamā gada budžetu un to, kā sabalansēt pieaugošus budžeta pieprasījumus un, iespējams, vājākus, nekā plānots, ieņēmumus, pēdējos mēnešos tika runāts diezgan daudz. Tomēr cikliskie izaicinājumi, proti, mazāki ieņēmumi lēnākas izaugsmes dēļ, ir tikai aisberga redzamā daļa, uzskata bankas ekonomisti. Lielākus izaicinājumus budžetam rada strukturālas problēmas. Latvijā nodokļu ieņēmumi veido 28% no IKP, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropas Savienības (ES) valstu starpā (vidēji 39%). Bez politikas izmaiņām nodokļu ieņēmumi procentos no IKP nākamajos gados praktiski nemainīsies. Tādējādi spēja tērēt arī saglabāsies salīdzinoši zema salīdzinājumā ar ES valstīm. Pēdējos gados vispārējas valdības, proti, valsts un pašvaldību, izdevumi bija ap 36-37% no IKP Latvijā salīdzinājumā ar 48-49% ES 28 valstīs.
Bankas eksperti norāda, ka tiek pieprasīts palielināt tēriņus sociālajiem jautājumiem, aizsardzībai, izglītībai u.c. Taču nav iespējams tērēt vairāk visās jomās, tādēļ prioritātes jānosaka gudri un, lai varētu tām tērēt vairāk, nepieciešami samazinājumi citās jomās. Nav runa par izdevumu apcirpšanu eiro izteiksmē, bet gan par procentiem no IKP. Pašreizējās valdības prioritātes iekļauj aizsardzību, strukturālās reformas izglītībā, veselības aprūpē un vecuma pensijas.
Latvija jau tagad procentuāli no IKP tērē vairāk nekā vidēji ES ekonomiskajai darbībai (tostarp transportam), pašvaldības teritoriju un mājokļu apsaimniekošanai, izklaidei un kultūrai, ka arī izglītībai. Trijās jomās Latvijas vispārējas valdības izdevumi ir lielāki nekā 2005.gadā, proti, pirms burbuļa gadiem, atpūta un kultūra (tikai daļēji Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecības izmaksu dēļ), sociālā aizsardzība (lielāku pensiju izdevumu dēļ) un vispārējie valdības dienesti (lielāku valsts parāda apkalpošanas izmaksu dēļ).
Tajā pašā laikā Latvijas budžeta izdevumi vispārējās valdības dienestiem, aizsardzības, veselības un sociālās aizsardzības jomās ir zemāki nekā vidēji ES. Izdevumi sociālai aizsardzībai ir vislielākie salīdzinājumā ar citām jomām (ap 11% no IKP, no tā aptuveni divas trešdaļas ir pensijas), bet tie tik un tā ir vismazākie ES (ap 20% vidēji). Eiro izteiksmē vecuma pensijas ir viena no tikai divām jomām, kur izdevumi ir auguši salīdzinājumā ar 2008.gadu. Otrā joma ir valsts parāda apkalpošanas izmaksas.
Savukārt Latvijas valsts budžeta izdevumi izaugsmi veicinošām politikām kopumā ir ievērojami zemāki nekā Baltijā vai dažreiz arī vidēji ES. Latvijas vispārēja valdība investē vairāk procentus no IKP nekā ES vidēji (4,3% no IKP pret 2,9% pērn), bet pēdējos gados šīs investīcijas augušās lēnāk nekā IKP un pat kritušās 2013.gadā. Izdevumi izglītībai arī ir nedaudz lielāki kā ES vidēji, bet svarīga ir izglītības kvalitāte, un diemžēl daudzās jomās Latvija stipri atpaliek, piemēram, universitāšu starptautiskie reitingi, publikāciju skaits starptautiskajos zinātnes žurnālos, inovācijas un spēja tās komercializēt. Latvijas valdības izdevumi pētniecībai un attīstībai krietni atpaliek no ES vidējā un arī Baltijas kaimiņiem.
Strašuna atzina, ka vienai no valdības prioritātēm jābūt izaugsmi veicinošai politikai, lai atbalstītu ražīguma pieaugumu un inovācijas, piemēram, izglītības un pētniecības un attīstības jomās.
"Izaugsmei draudzīgas politikas veicinātu valsts budžeta ieņēmumu plūsmas un attiecīgi iespēju vairāk tērēt nākotnē, kā arī mazinātu "pusmūža krīzes" riskus, proti, ļoti lēnas turpmākas konverģences ar ES ienākumu līmeni. Efektīvāki tēriņi arī atbrīvot resursus - vairumā ministriju, iespējams, var atrast iekšējās rezerves. Vēl ir potenciāls padarīt izdevumus caurredzamākus, mazināt korupcijas riskus un tādējādi arī uzlabot motivāciju maksāt nodokļus, mazinot ēnu ekonomiku un palielinot nodokļu ieņēmumus," saka Swedbank ekonomiste.
Tāpat viņa atzīst, ka par izdevumu apmēriem sociālajai aizsardzībai, tostarp pensijām, ir jāveido atvērtas sabiedrības diskusijas, jo pamatjautājums ir, cik lielu labklājības atbalstu Latvijas sabiedrība grib saņemt no valsts un cik tā ir gatava par to maksāt.
"Lai būtu iespējams maksāt lielākas pensijas vai/un sociālos pabalstus, ir nepieciešami arī lielāki nodokļu ieņēmumi. Tērējot pārāk daudz labklājībai un pārāk maz izaugsmei šodien nozīmē lēnāku izaugsmi un tādējādi mazākus labklājības uzlabojumus rīt," uzskata Strašuna.