2015. gada maijā Igaunijas bruņotie spēki organizēja savas līdz šim lielākās militārās mācības, NATO žargonā dēvētas par Steadfast Javelin, bet igauniski par Siil jeb Ezis. Mācību mērķis bija pārbaudīt visu Igaunijas armijas pirmās brigādes (Igaunijas armijā ir divas brigādes) sastāvā ietilpstošo vienību kaujas gatavību. Mācībās piedalījās kopumā 13 tūkstoši karavīru, septiņi tūkstoši no viņiem - rezervisti.
Mācības izpelnījās milzīgu preses uzmanību, ik dienu par tām vēstīja TV un radio ziņu raidījumi. Šo desmit dienu laikā Igaunijā bija teju neiespējami atrast kādu, kurš tādā vai citā veidā nebija iesaistīts mācībās Siil, kuram kāds radinieks vai draugs nepiedalītos mācībās vai kurš nebūtu dzirdējis jaunāko informāciju par mācībās notiekošo. Šī plašā atspoguļošana medijos pavisam noteikti palīdzēja nostiprināt jau tā lielo sabiedrības atbalstu, kādu bauda Igaunijas bruņotie spēki. Kad militāro mācību beigās visa pirmā brigāde ar tās ekipējumu, transportlīdzekļiem un ieroču sistēmām tika nostādīta ierindā, aina bija pārliecību un drošības sajūtu iedvesoša, taču vienlaikus arī biedējoša. Biedējoša tāpēc, jo, kā tika norādīts, ierindā atradās vairāk karavīru, nekā dien Latvijas NBS Sauszemes spēku brigādē un Zemessardzē kopā. Lai šo salīdzinājumu padarītu vēl krasāku, jānorāda, ka pēc mācībām Siil ierindā nostādītie vīrieši un sievietes nav vienīgie, kuri dod ieguldījumu Igaunijas aizsardzībā. Mūsu Aizsardzības līgas jeb Kaitseliit sastāvā vien ir vēl 13 tūkstoši cilvēku, bet, ja ieskaitām arī sieviešu un jauniešu organizācijas, tad skaits sasniedz 22 tūkstošus.
Es to nesaku ļaunā priekā, tieši pretēji. Mūsu reģiona, Baltijas jūras austrumu piekrastes, drošības arhitektūra nosaka - lai arī ko mēs darītu, mums tas jādara kopā. Mēs esam tikai tik spēcīgi, cik spēcīgs ir vājākais posms ķēdē, kas stiepjas no Polijas līdz pat Somijas līcim. Šis arguments varbūt bija mazāk būtisks svārstīgajos deviņdesmitajos, kad Rietumu pasaule snauda Fukujamas (politologs Jošihiro Frensiss Fukujama) fantāzijā, mēģinot sadarboties ar Jeļcina Krieviju un fantazējot, ka pasaule patiešām ir fundamentāli mainījusies. Dažus gadus pat vislielākie pesimisti krita kārdinājumā fantazēt ja ne par vēstures galu (proti, atsauce uz Fukujamas darbu The End of History and Last Man, kurā iztirzāts Rietumu liberālās demokrātijas triumfs un universalizācija kā pēdējais posms cilvēces ideoloģiskajā evolūcijā), tad vismaz par galu tam laika posmam, ko raksturo nemitīga cīņa starp Rietumiem un Austrumiem.
Taču - ak! Kā mēs redzam, nekas nav mainījies. Mums aizvien ir jāsadzīvo ar kopīgu kaimiņu, kurš kārtējo reizi uzvilcis mastā kara karogu, zem kura ne tikai pulcē visus pasaules atstumtos un noniecinātos, bet rada pavisam reālus draudus.
Šie draudi nav tikai hipotētiski, tie nav abstrakti politiski draudi. Tie ir pavisam reāli draudi Krievijas kaimiņvalstu iedzīvotāju dzīvībām.
Mēs esam to redzējuši notiekam Gruzijā, mēs to ik dienu redzam Ukrainā.
Ko tas viss nozīmē? Ļoti daudz ko. Atkarībā no tā, kurš jautā. Tomēr, neņemot vērā faktu, ka esmu studējis vēsturi, kas man ļauj spriest, ka esam pieredzējuši simtiem līdzīgu svārstību cilvēces vēstures gaitā, neņemot vērā to, ka es esmu izgājis militāro pamatapmācību laikā, kad biju ļoti aktīvs Kaitseliit rindās, mums aizvien jāsaprot - neatkarīgi no dažādiem skatu punktiem, tiem visiem būs kopīgs viens skumjš fakts. Mūsu ģeogrāfiskais novietojums. Tas ir vienīgais, kas jāņem vērā, tas ir galvenais faktors, kas ierobežo mūsu izvēles brīvību. Vienkāršāk sakot - ja Lietuva, Latvija un Igaunija vēlas turpināt pastāvēt kā neatkarīgas valstis, mēs nedrīkstam paļauties uz nevienu citu, izņemot mūs pašus. Jā, protams, Baltijas valstis kā nelielas valstis ir atkarīgas no mūsu spēcīgāko sabiedroto labvēlības, taču viņu labvēlība ir tieši atkarīga no mūsu pašu labās gribas.
Kas noved mūs pie jautājuma par tā dēvēto "lielgabalu gaļu". Vai mazas valsts armijā iesauktajiem jau iepriekš paredzēts "lielgabalu gaļas" liktenis? Grūti spriest. Taču, tā kā man palaimējies gūt vismaz nelielu militāro pamatiemaņu kopumu, varu apgalvot, ka vismaz zinu, ko var sagaidīt, bet ko - nē. Var teikt, ka man, cerams, nav tik izteikti abstraktas bailes kā kādam, kurš nepārzina nacionālās drošības militāro pusi. Tā gan varbūt nemaz nav tik būtiska, jo nacionālā drošība nesastāv tikai no militārās komponentes. Ir daudz citu aspektu, kas jāņem vērā, piemēram, ekonomikas, finanšu, sociālie, ideoloģijas, pat kultūras aspekti. Taču arī tos var salīdzināt planētām, kas riņķo ap Sauli, un tā ir valsts militārā aizsardzība.
Jā, Ķīnas karavadonis un stratēģis Suņdzi savulaik teicis, ka visaugstākā kara māksla ir pakļaut ienaidnieku bez kaujām. Taisnība. Taču kā to panākt? Demonstrējot ienaidniekam, ka esi kā ezis, kura uzveikšana būs pārāk apgrūtinoša. Neliela valsts to var panākt tikai tad, kad iesaistīta visa nācija. Lai iesaistītu visu nāciju, gluži vienkārši nav gana ar brīvprātīgu paramilitāru organizāciju - Zemessardzi - un nelielu profesionāļu armiju, kurai pat nav pienācīgas rezerves. Nepieciešams obligātais dienests, ja ne kam citam, tad vismaz tam, lai iepazīstinātu valsts iedzīvotājus ar tiem aizsardzības un drošības nozares problēmjautājumiem, ar kurām valsts saskaras.
Ir pārsteidzoši, ka Igaunijai ar 1,3 miljoniem iedzīvotāju ir 13 tūkstoši brīvprātīgo Kaitseliit rindās, bet Latvija ar diviem miljoniem iedzīvotāju dienestam Zemessardzē spējusi piesaistīt vien astoņus tūkstošus. Tie ir aptuveni 1,45% no kaujasspējīgiem Latvijas vīriešiem. Nav jābūt ekspertam, lai apgalvotu, ka šis skaitlis diemžēl ir niecīgs.
Stāsta morāle ir vienkārša. Saujiņa profesionāļu visus spēj izglābt vienīgi Brūsa Vilisa filmās. Kaut man patīk Brūsa Vilisa filmas, es tomēr gribu turpināt dzīvot reālajā pasaulē, kur noteikumus diktēju es un mani tautieši, nevis kāds ārzemju kaklakungs.
Lai to paveiktu, Lietuva, Latvija un Igaunija nevar vienkārši paļauties uz mūsu spēcīgākajiem sabiedrotajiem Rietumos. Mums pašiem jādara viss, kas nepieciešams.
Volands
antropologos
grāmatmīlis