Kalnozols: Ministriem vēlētāju priekšā jāatbild ar savu maciņu

Kaut vai pašā elementārākajā veidā - jo  vairāk naudas var iekasēt valsts budžetā, neceļot nodokļus , jo lielākas ir ministru algas. Par labi padarītu darbu jābūt atbilstošam atalgojumam. Par tā lielumu skaitliskā izteiksmē varam diskutēt, bet jebkurā gadījumā būtu jānosaka , ka ministri par saviem lēmumiem atbildīgi vēlētāju priekšā ar savu maciņu, līdzīgi kā  uzņēmuma valdes locekļi ir atbildīgi savu akcionāru priekšā. Es aicinu  jau pirmajās jaunās Saeimas sēdēs noteikt, ka ar 2016.gada 1.janvārī minimālā alga valstī būs 750 eiro mēnesī, un attiecīgi piesaistīt šādam ciparam atalgojumu valsts pārvaldē. Jā, es jau paredzu iebildumus, ka šāds lēmums radīšot  iztrūkumu budžetā, spriedzi tautsaimniecībā un šoku uzņēmējos. Tomēr gads ir pietiekams laiks, lai uzņēmēji varētu sagatavoties un iekļaut šādu minimālo algu  savās izmaksās. Uzskatu, ka dažu mēnešu laikā valdībai kopīgi ar uzņēmējiem ir iespējams izstrādāt tādus atsevišķus nodokļu jaunievedumus, lai no šī politiskā lēmuma būtiski neciestu eksportējošie un konkurētspējīgie uzņēmumi. Esmu pārliecināts, ka mūsu iekšējam tirgum un valsts budžetam ilgtermiņā tas nāks tikai pa labu, turklāt atstās niecīgu ietekmi uz inflāciju. Kāpēc lai tik būtiski celtu minimālo algu? Tāpēc, ka mums visiem ir vajadzīgi  labi atalgoti tiesneši, kuri iedziļinās lietas būtībā un pieņem izsvērtus un taisnīgus lēmumus. Tāpēc, ka valstij ir vajadzīgi labi atalgoti skolotāji, kuri audzina mūsu bērnus un tādējādi nosaka mūsu tautas nākotni. Esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā un nav brīnums, ka  neapmierinātība ar dzīves līmeni izpaužas statistikas datos, cik procentuāli daudz mūsu skolu beidzēji vēlas pamest valsti. Mums ir vajadzīgi zinoši un iejūtīgi ārsti. Latvijai ir vajadzīgi policisti un mediķi , kuri saņem pienācīgu algu un nemeklē šaubīgus papildus ieņēmumus. Latvijas iedzīvotājiem daudz  izdevīgāks ir  motivēts valsts pārvaldes aparāts ar labākiem savas nozares speciālistiem, nevis politisko partiju darba biržas. Katrs no mums ir pelnījis paust savu gribu vēlēšanās un neuztraukties par to taisnīgu iznākumu, taču to var nodrošināt labi atalgoti un uzmanīgi vēlēšanu komisiju darbinieki, kas ne tikai mācēs pareizi saskaitīt vēlēšanu zīmes, bet arī  pamanīs balsu uzpircējus savā iecirknī. Varbūt mums pietiks drosmes ieraudzīt tos simtus tūkstošus tautiešu, kurus nevar apmānīt ar skaistajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, un kuri dzīvo un strādā ārzemēs? Beigsim būt par ārvalstu banku lobijiem, tajā pat laikā  pārdodot savas bankas ārzemniekiem. Valstij būtu labāk atbalstīt krājaizdevumu sabiedrību veidošanu, kā tas ir Lietuvā vai Īrijā nevis ātro kredītu kompānijas. Lai mūsu pašu iedzīvotāju nauda sekmē Latvijas ekonomiku, nevis ārzemju baņķieru peļņu.Mēs varam izbeigt bezjēdzīgi tērēt valsts budžetu izdevumos, kurus dažreiz pat neatļaujas tērēt pat ļoti attīstītas valstis. Var un vajag politisku gribu ieguldīt savu iedzīvotāju naudu jaunu, labi atalgotu darba vietu radīšanā, tā radot lielākus nodokļu ieņēmumus un novirzot tos  lielākām pensijām, izglītībai, veselības aprūpei un kultūrai.Mums pašiem vēsturē jau ir šāda valstsvīra piemērs. Kārļa Ulmaņa dzīvei nav  viennozīmīga vērtējuma, taču nevaram noliegt viņa ietekmi  Latvijas tautsaimniecības izaugsmē 30.gados. Mums joprojām ir gana daudz gudru galvu un perspektīvu uzņēmējdarbības nozaru, kuras varētu nostiprināt Latvijā.Tikai ir jāatzīst, ka no mūsu pašu rīcības un drosmes pieņemt lēmumus ir atkarīga Latvijas nākotne. Katrs pats ir savas laimes kalējs!