Saprotams, ka neviens no četriem pārējiem prezidenta vēlēšanu dalībniekiem neko tādu neatzīs, taču nopietni krievu politikas eksperti to nekā citādi kā par brīvu vēlēšanu imitējošu farsu nemaz nesauc. Visiem taču viss ir saprotams - gan pašam Putinam, kuram ir tikai viens galvenais mērķis - noturēt varu -, gan nu jau miljoniem Krievijas iedzīvotāju, kas zināmā mērā negaidīti tagad ir atbrīvojušies no nekritiskās uzticēšanās Kremļa propagandai, un visbeidzot arī Rietumiem, kur vairs nevajadzētu šaubīties, ka tā saucamajai Krievijas suverēnajai demokrātijai ar reālu demokrātiju nav nekā kopīga.
Derētu ieklausīties divu bijušo premjerministru - Krievijas un Beļģijas valdību vadītāju Mihaila Kasjanova un Gija Verhofstada - pērnā gada nogales kopīgajā paziņojumā, ka pienācis laiks atklāti un godīgi atzīt, ka Krievija nav valsts ar attīstošos demokrātiju, bet aizvien nestabilāka valsts, ko vada autoritārs režīms, kas spējīgs apdraudēt ne tikai savus pilsoņus, bet arī visu apkārtējo pasauli.
Par šī apgalvojuma patiesumu attiecībā uz savas valsts pilsoņiem varēs pārliecināties jau uzreiz pēc 4. marta vēlēšanām, kad solītas demonstrācijas. Spriežot pēc Krievijas valdošā režīma faktiskās nevēlēšanās ieklausīties lielas daļas valsts iedzīvotāju gribā, pilnīgi ignorējot opozīcijas prasības par godīgu vēlēšanu organizēšanu, ļoti iespējama ir turpmāka skrūvju pievilkšana. Tieši tad būtiska var izrādīties Rietumu pozīcija, kurā attiecībās ar Maskavu par noteicošo jākļūst cilvēktiesībām. Lielā pamošanās Krievijā rāda, ka arī šīs valsts iedzīvotājiem ir vēlēšanās dzīvot pa jaunam un viņi to vēlas. Ir laiks atmest greizo viedokli, ka Krieviju apdzīvo mežonīga tauta, kam dabiski dzīvot krasi atšķirīgos apstākļos. Ir pienācis laiks, kad krievu tautai nepieciešams atbalsts, kam nav nekā kopīga ar Putina uzstāšanās reizēs pieminēto iejaukšanos Krievijas iekšējās lietās.