Tāpat nav viegli pateikt, kura valsts būtu lielākā zaudētāja, taču ar to jārēķinās kā amerikāņiem un izraēliešiem, tā arī irāņiem. Turklāt Obamam globālas sekas (strauji pieaugot naftas cenai) sološa krīze var radīt nopietnus draudus iegūt prezidenta krēslu vēlreiz. Ne mazāk aktuāls ir pašreiz teorētiskais, tomēr ASV sabiedrībai nozīmīgais jautājums par amerikāņu karavīru nosūtīšanu uz vēl vienu karu. ASV iesaistīšanos militārās kampaņās Irākā un Afganistānā prasījušas vairāk nekā sešus tūkstošus amerikāņu dzīvību, tādēļ saprotama šķiet Obamas atbilde konkurentiem no Republikāņu partijas - ja viņiem tik ļoti pietrūkst jauna kara, lai paši paskaidro tautiešiem, kādus cilvēku upurus tas prasīs.
Pret Izraēlas premjera izteikumu, ka ebreju valsts neļaus īstenot savu kodolprogramma tiem, kas vēlas panākt Izraēlas bojāeju, jāizturas nopietni. Tajā pat laikā Obamas atturēšanās no drīzām militārajām sankcijām var piebremzēt Telavivas vēlēšanos izdarīt gaisa triecienu Irānai. Jāņem vērā, ka 80% Izraēlas iedzīvotāju nevēlas militāro konfrontāciju ar Irānu bez Vašingtonas palīdzības. Tomēr vēsturē līdzīgs gadījums bija 1967. gadā pirms Sešu dienu kara, kad ap Izraēlu bija izveidojies loks un kļuva skaidrs, ka arābu valstis ir noskaņotas likvidēt Izraēlu. Amerikāņi toreiz ieņēma nogaidošu pozīciju un vēlāk bija gandarīti, ka Izraēla patstāvīgi atrisināja problēmu, sakaujot arābu armijas. Tomēr arī Izraēlā saprot, ka sarkanās līnijas pārkāpšana, pat neraugoties uz militāro pārākumu, var atnest nopietnus pārbaudījumus - piemēram, tūkstošiem nevadāmu raķešu, ko uz Izraēlu izšautu Hezbollah un Hamaskaujinieki. Jāatceras, ka beidzamais karš Libānā beidzās ar skandālu Izraēlas valdībā un tās vadītāja Ehuda Olmerta zaudējumu vēlēšanās. Iespējams, Teherānas paustā gatavība atjaunot daudzpusējas sarunas rāda izpratni par problēmas uzkaršanu, jo diezin vai šīs valsts vadība uzskatāma par pašnāvniekiem.