Pirmajā aizsardzības ministrs Artis Pabriks nosaukts par vienu no sekmīgākajiem esošās valdības ministriem, un tam it kā vajadzētu norādīt, ka sabiedrība par sekmīgu atzinusi ne jau tikai ministra darbību vien un ka tādu pašu novērtējumu saņēmis arī viss aizsardzības sektors, ar kura vadīšanu nodarbojas uzslavētais ministrs. Tomēr tā gluži nav. Otrajā aptaujā Latvijas gatavību, ko piedāvā Bruņotie spēki (BS), nosūtot divus virsniekus Mali armijas apmācībai, atbalsta tikai 15% mūsu valsts iedzīvotāju. Savukārt absolūts vairākums jeb 78% ir pateikuši, ka Latvijas karavīrus turp nevajadzētu nosūtīt, liekot gana skaidri noprast, ka Aizsardzības ministrijas un BS kompetencei pieņemt lēmumu šādos jautājumos viņi neuzticas.
No vienas puses, varētu teikt - nav vērts pievērst uzmanību visādām aptaujām, jo pozitīvu viedokli par acīmredzami nepopulāriem lēmumiem, piemēram, dalību starptautiskajās misijās, tikpat nesadzirdēt. Taču tas - tikai no vienas puses raugoties. No otras, šķiet, jārunā par dziļo neizpratni, kas valda lielā daļā sabiedrības ar drošību saistītos jautājumos. Derētu katram aptaujas dalībniekam pajautāt, vai divu Latvijas militārpersonu nosūtīšana uz Āfrikas valsti ir uzskatāma par augstu maksu, ja šādā veidā citām Eiropas Savienības valstīm un ASV parādām savu nopietno attieksmi pret dažādiem izaicinājumiem un stiprinām savu valsts drošību? Tieši ar to joprojām nodarbojas mūsu karavīri Afganistānā. Ceļā uz sertifikāta saņemšanu dalībai ES kaujas grupā ir latviešu zemessargu rota - tie ir cilvēki, kas tagad pusgada garumā tiek pastiprināti gatavoti iespējamai starptautiskajai misijai (mēnesī saņemot vidēji Ls 180), lai pēc tam otrus sešus mēnešus būtu gatavi doties uz jebkuru pasaules malu un iesaistītos, ja nepieciešams, arī militārā konfliktā. Derētu paskatīties, kāda ir citu valstu, piemēram, Skandināvijas valstu, pieredze šādu jautājumu izlemšanā. Un tā ir nepārprotama - zviedri, norvēģi un somi ir bijuši aktīvi beidzamo desmitgažu miera uzturēšanas operācijās visdažādākajās valstīs. Pat neraugoties uz to, ka šīs nācijas mīt visai stabilā un no karstajiem punktiem gana tālā reģionā, turklāt atrodas ievērojami labākos drošības apstākļos nekā Latvija. Tā ir parasta lieta - satikt norvēģu vai somu civilpersonu, kas kā brīvprātīgais apvilcis militāro uniformu un devies, piemēram, uz misiju Afganistānā.
Vajadzētu ieklausīties zinošos drošības speciālistos, kuru vairākums atzīst draudu pieaugumu pasaulē. Tā ir realitāte, ar ko jārēķinās. Un atbilstoši jārīkojas. Turklāt tā nav nemaz sliktākā iespēja - rūpēties par savu drošību ārpus Latvijas, daudz labāk, nekā to darīt tepat. Lai kaldinātu šādu izpratni un spējas novērtēt pamatā labvēlīgos apstākļus mūsu valstī, nepieciešams vien nedaudz padomāt un paskatīties apkārt.