Pārmetumi iedzīvotājiem par to, ka viņi pietiekami nekrāj naudu vecumdienām, ir nākuši arī no citām bankām, tā ka te var runāt par vispārēju nostāju. Kopumā doma ir pareiza. Baltijas valstu iedzīvotājiem par savu finansiālo labklājību ir jādomā ilgtermiņā. Tomēr banku sektora pārstāvju didaktiskā formā paustie pārmetumi par uzkrājumu neveidošanu rada iespaidu gan par augstprātību, gan par vāju situācijas izpratni.
Var jau ieskicēt vīziju, ka cilvēkiem jābūt materiālā ziņā tik labi situētiem, lai paņemtu hipotekāro kredītu mājokļa iegādei galvaspilsētas jaunajā projektā, veidotu apjomīgus uzkrājumus bērnu izglītībai un savām vecumdienām un vēl varbūt arī iegādātos elektroauto. Ņemot vērā to, ka vidējā mēnešalga Latvijā pērn trešajā ceturksnī bija ap 1700 eiro bruto un ap 1230 eiro neto, ir pamats uzskatīt, ka minētā vīzija attiecas tikai uz šauru sabiedrības slāni.
Turklāt Centrālās statistikas pārvaldes dati jau gadiem rāda, ka aptuveni 20% Latvijas iedzīvotāju balansē uz nabadzības riska robežas un viņu vidū ir gan bezdarbnieki, gan ģimenes, kurās ir viens pieaugušais ar bērniem. Brīvi interpretējot statistiku, var sacīt, ka mūsu valstī katrs piektais iedzīvotājs vismaz kādā savas dzīves periodā ir atradies tuvu nabadzībai, un šāda problēma ir arī Baltijas kaimiņvalstīs.
Protams, gandrīz katram draugu, radu, kolēģu vai kaimiņu lokā ir zināmi arī tādi cilvēki, kuru ienākumi ir visai apjomīgi, bet kuri izsviež milzums naudas par dažādām ārišķībām vai arī nesamērīgi lielu savu ienākumu daļu atvēl hobijam. Šādiem cilvēkiem iekrāt naudu vecumdienām tiešām traucē vienīgi viņu pašu savdabīgie finanšu paradumi un banku pamācības ir īstajā laikā un vietā.
Tomēr ir diezgan ciniski pārmest sabiedrībai nepietiekamu naudas krāšanu vecumdienām pēc tam, kad Latvijā nupat ir samazinātas iemaksas otrajā pensiju līmenī, un pat banku sektors ar visu savu ietekmi un patiešām erudītajiem finanšu ekspertiem nav spējis politiķus atturēt no šāda lēmuma pieņemšanas.
Banku sektoram nav jāveic sociālā funkcija, tas ir valsts un pašvaldības iestāžu uzdevums, bet tā vietā, lai pārmestu iedzīvotājiem, kā viņi nepietiekami krāj naudu, vajadzētu pārmest politiķiem, ka viņi nepietiekami strādā pie tā, lai augtu sabiedrības labklājība.