Kursīte-Pakule: Valoda ir dzīva, bet peld pa apšaubāmiem ūdeņiem kopā ar citvalodu mēsliem

Vai mēs varam - un, ja varam, kā to pareizāk darīt - nošķirt to, ka valoda ir, ja tā var teikt, dzīva un objektīvi mainās, un gadījumus, kad tā tiešām tiek nevajadzīgi un bīstami piesārņota?Kleever jeb nu jau Klīvers, kā izskatās, nav neveiksmīga nejaušība, kā sākumā likās. Nupat Liāna Langa pieminējusi, tā teikt, arī valodas izcilības restorāna piedāvātajā ēdienkartē: "banānu Napolions", "buljonzupa ar vistas šifonādi". Ja pareizi sapratu, tad arī "atlaistie kartupeļi" tur uzpeld visos nosaukumu absurda krāšņumos. Sabiedriskajā domapmaiņā Ainars Zelčs to nodēvējis par dabīgu delatišācijas procesu. Valoda ir vēl dzīva, par to nav šaubu, bet peld pa apšaubāmiem ūdeņiem kopā ne ar citvalodām, bet ar citvalodu mēsliem. Vārdu "mēsli" es domāju senākajā nozīmē - ar visu ko ātrumā samēztu, tādās nekārtīgās, izspūrušās čupās. Nupat vienā no mazpilsētām, ejot gar lietotu apģērbu veikalu, ieraugot nosaukumu Londona, sirds salecās. Tā nav Londona, tie pat nav Londonas atkritumi, tie ir mūsu pašu sakrājušies atkritumi. Pirms gadiem nikni kritiķi pārmeta valodnieces Valentīnas Skujiņas vadītajai latviešu valodas terminoloģijas komisijai nedzīvu jaunvārdu ražojumus. Tiesa, ne visi jaunvārdi spēj iedzīvoties, bet tas bija sistemātisks darbs, kopā ar dažādu nozaru lietpratējiem rast atbilstošus latviešu jaunvārdus. Valoda, tāpat kā jebkurš cits lauks, pastāvīgi jāravē, kaut kas neizdīdzis jānomaina ar jaunu stādu. Var stāvēt malā tam laukam un brēkt, ka ravē nepareizi, ka stāda ne to, ko gribētos. Gadījumā ar Kleever man ir pat vairāk prieka nekā skumju, jo šis gadījums apliecināja, ka īstenībā daudziem jo daudziem rūp, ko mēs valodas laukā iestādām. Valoda ir dzīva, un viens, pat simts Kleeveri to nepārmāks, ja būs sabiedrības interese par to, kā runājam, kā ko nosaucam.Lielākā pukstēšana parasti ir par ievazājumiem, ja tie parādās kādos uzrakstos publiskajā telpā. Tomēr droši vien var nodalīt un atsevišķi vērtēt, kādās valodas lietošanas vidēs - sarunvaloda, mediji, jau minētā vizuālā vide - ievazājumu ir vairāk un tie apdraud vairāk.Ir jaunievazājumi, un ir jaunievedumi, bez otrajiem neiztikt. Kā nošķirt vienu no otra, ne katrreiz kā ar olekti nomērāms. Kas vienam liekas pieņemami, otram - nekādā ziņā. Abu sadursmēs vieni jaunievedumi, pat ievazājumi iedzīvojas, citi ne. Svarīgi, lai ir viedokļu sadursmes, kur katra no ieinteresētajām pusēm piedāvā kaut ko savu, ne tikai noliedz otru pusi.Mans subjektīvs iespaids ir, ka publika ir varen acīga par neveikliem aizguvumiem no angļu valodas, savukārt rusicismi tiek uztverti pielaidīgāk.Samērā daudzi rusicismi 50 gados iegājušies, tos vairs tā nejūt, lielākā daļa anglicismu ir neseni jaunpienācēji. Tāpēc tos vairāk ievēro un pret tiem vēršas.Visu interviju ar Janīnu Kursīti-Pakuli lasiet laikraksta Diena trešdienas, 22.jūlija, numurā!**