"Visiem šķita, ka tas nāk kaut kur no malas. Ka padomju režīms mūs aplaupīja un apspieda, un tagad nu nāks tā laime. Nē, nē, vienmēr un visos laikos viss ir nācis caur grūtu un smagu darbu," uzsvēra Lancmanis.
Pēc viņa vērtējuma, parādījās arī skumjais fakts, ka pēckara laiks bija briesmīgs ne tikai ar deportācijām un apspiešanu, bet arī ar to, ka iznīcināja cilvēkos vēlēšanos cīnīties, strādāt.
"Diemžēl cilvēces vesture rāda, ka ir nācijas pacēlums, līksmošana, apvienošanās, bet pēc tam iestājas pagurums. Katrs cilvēks tomēr grib personīgos labumus, vieglu dzīvi," izmaiņas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vērtēja Lancmanis.
Stāstot par savu dzīves filozofiju, viņš pauda viedokli, ka vienīgā pareizā pieeja ir samērot paša cilvēka cīņu ar paļaušanos uz augstāku gribu.
"Varētu būt uzskats, ka viss ir ierakstīts likteņa grāmatās un nav tur ko ķepuroties, notiek tas, kam ir jānotiek. Bet tā nav. Es negribētu arī nākt klajā ar kādām tikai kristīgajā teoloģijā balstītam teorijām par providences vienīgo un izšķirošo lomu. Bet šie 50 gadi pilī man ir pierādījuši, ka ir jābūt abām pusēm. Ir jācīnās līdz pēdējam un tad, kad liekas, ka nav nekāda cerība - tā ir bijis, to es varu apzvērēt -, tad ir nācis glābiņš. Un bieži no tās puses, kur mēs nemaz negaidījām," par savu pieredzi stāstīja Rundāles pils direktors.
Viņaprāt, arī Latvijas neatkarības atgūšana bija providences lēmums, jo tas bija ārpus racionālām iespējām. Arī viņš, labi zinot vēsturi, visu mūžu bija pārcilājis iespēju, ka Latvija kļūst brīva, bet nevarēja iedomāties, ka tas notiktu tādā veidā un ar tik mazu asins izliešanu.
Lūgts komentēt apņemšanās paveikt noteiktus darbus līdz Latvijas simtgadei 2018.gadā, viņš aicināja vairāk domāt par katra cilvēka personīgo pilnveidošanos. "Bieži domā: ja ir kāda jubileja, tad vajag kādu ārēji spožu pasākumu, uzbūvēt kādu māju vai pabeigt kādu objektu. Un cilvēciņi paliek tādi, kādi viņi ir ar visām savām vājībām. Ņemot vērā to, cik ārkārtīgi Latvija cietusi, cik šie 100 gadi bijuši pilni ar nelaimēm, traģēdijām, būtu īstais brīdis pārdomāt un katram sev uzstādīt to kā personīgu uzdevumu - sevis pilnveidošanai. Vai es pratīšu apspiest visu slikto un gūt no tā milzīgo gandarījumu, ka es esmu labāks? Ieraudzīt sevi ar prieku," mudināja Lancmanis.
Rundāles pili Lancmanis vada jau kopš 1975.gada. Tieši Latvijas simtgades gadā Rundāles pils saimnieks nolēmis doties pensijā. Viņš atzina, ka patlaban ir grūtā etapā, kas varbūt pat ir pats grūtākais. "Pēdējais etaps, kurā man ir apzināti savlaicīgi jānoslēdz savas darbošanās cikls Rundālē un jāsagatavo jauna maiņa. Tas ir sāpīgs moments, bet es negribu vilkt to līdz bezgalībai. Es gribu iet pensijā 31.decembrī 2018.gadā," teica Lancmanis.
Līdz tam brīdim viņš vēlas izveidot jaunu komandu, kura ir spējīga visu pārņemt un virzīt tālāk pareizā veidā, "nepakļauties laikmeta vilinājumiem uz kaut kādu naivu komercializāciju vai ārējiem trikiem", saglabāt pils suverenitāti un muzeja virzību, stilu, muzeja misiju.