Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds - tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika un varas mantojuma un mežonīgā kapitālisma sliktākās īpašības.
No šodienas atskatoties uz pēdējiem 30 gadiem, diemžēl nākas secināt, ka reālos varas grožus visu šo laiku un joprojām savās rokās tur bijušie padomju nomenklatūras darboņi un veikli shēmotāji, kuriem "katrā acī zvēro dolāri", tie nekad nav sapratuši un nesapratīs, kā tas var būt, ka "mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods!". Padomju Latvija de jure tika likvidēta, taču de facto mēs no tās neesam tikuši pavisam vaļā. Vēl trakāk - kā tas nākas, ka daudzi politiķi un Satversmes aizsardzības birojs ar Maizīti priekšgalā vēl joprojām tik sparīgi sargā tos, kuri sadarbojās un kalpoja Valsts drošības komitejai? Un nav pat runa par kriminālu sodīšanu, bet gan par vēsturiskas patiesības atjaunošanu.
Vēl viens svarīgs jautājums - kādēļ tik svarīgi ir atskatīties pagātnē, ko daudzi šobrīd pārmet un ierosina vairāk skatīties un koncentrēties tikai uz nākotni. Pagātne ir jāapzinās un tā jāpieņem, jāsaprot, kas ir noticis un ko no tā var mācīties. Ja sabiedrība par to runā, tātad ir neatbildēti jautājumi vai melīgas atbildes. Kaut vai oligarhu sarunas vien ir spilgts apliecinājums tam. Un pagātne neaizies ne no šodienas, ne no nākotnes, kamēr visi rēķini nebūs nokārtoti. Ir tāds teiciens - cilvēks, kurš aizmirsis savu pagātni, spiests pārdzīvot to atkal un atkal, pieļaujot tās pašas vecās kļūdas, līdz izprot un izmaina savu attieksmi un rīcību.
Ceturtā atmoda ir nepieciešama, lai Latvija kā valsts neizzustu. Vai mūsu vecvectēvi savas asinis izlēja velti, cīnoties par Latvijas izveidošanu? Atmoda nepieciešama arī cilvēku garīgajai izaugsmei - spēt izstumt neliešus no sava vidus, nebaidīties uzņemties risku un atbildību, lai kaut ko izdarītu kopējam labumam. Tikai tad var cerēt, ka arī Latvija neizbēgami uzplauks un par to varēs lepoties ikkatrs.
Jau 2010. gadā Neo (Ilmārs Poikāns - red.), publicējot atalgojumus valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, nepārprotami runāja par Ceturto atmodu. Iespējams, ka sabiedrība tam nebija gatava, pat ja tā jau toreiz bija neizbēgamība. Par Ceturto atmodu ir runājuši, runā un runās. Manā skatījumā tā tiešām ir neizbēgama, lai vai kā to kādam negribētos. Es teiktu, ka tā jau ir sākusies, tikai pašreizējā stadijā tai nav spilgti redzamu ārēju izpausmju - var to dēvēt arī par evolūcijas procesu, kuram ir jāziet cauri. Katrs no mums ir kādā no pieņemšanas cikla stadijām - 1) normāla eksistence, neapzinoties, ka kaut kas nav kārtībā; 2) uzzinājis, ka kaut kas neesot kārtībā; 3) noliegums - nē, viss īstenībā ir kārtībā; 4) dusmas un agresija, bieži vien attiecībā pret slikto ziņu vēstnešiem; 5) depresija - problēma ir, bet es tur neko nevaru darīt, viss ir bezcerīgi; 6) kaulēšanās - varbūt tomēr kaut kas jādara; 7) slikto ziņu pieņemšana un problēmas risināšana.
Ir dabiski, ka pārmaiņas un nezināmais rada bailes un bažas. Un tikai reizēm un pat ne visi cilvēki ir gatavi pārmaiņām labprātīgi. Tas prasa drosmi un pašapziņu, un, dažkārt tikai stūrī iedzīti, mēs apzināmies, cik stipri vai vāji esam. Ir jāsaprot, ka arī tie cilvēki, kam šībrīža eksistence, pat ja ne ideāla, bet tomēr gana ērta, cīnīsies, lai to paturētu un saglabātu pēc iespējas ilgāk. Cik daudzi no mums ir tādi, kuri gatavi cīnīties par kopēju labumu, ja jūtas relatīvi komfortabli šobrīd? Tas ir morāles aspekts, vērtību un principu jautājums. Citos gadījumos katalizators var būt bezpalīdzības un bezizejas sajūta vai dusmas un dziļš aizvainojums. Ja mēs pieņemam ideju par to, ka vēlamies pārmaiņas, tad vienkārši turpināt peldēt pa straumi neizdosies, būs jācīnās un arī no kaut kā jāatsakās. Un jāapzinās, ka tas var dārgi maksāt. Tad ir jautājums, vai ir ko zaudēt un cik vērts ieguvums. Nevar cerēt uz uzvaru, ja esi nekāds - neitrāls vai vienaldzīgs, ja esi jau iepriekš nolēmis, ka uzvara nav iespējama, jo tu atsakies no cīņas - fiziskas vai garīgas. Labākā dāvana sliktajiem ir sabiedrības vienaldzība un bezdarbība.
Ja sabiedrības lielākā daļa ir pasīva, pieņem ļauno vērtības un klusējot akceptē nelietīgu rīcību, tad viņiem nav tiesību pat cerēt, ka kaut kas mainīsies. Šobrīd lielākā daļa sabiedrības, pat satiekot reālajā dzīvē visus sliktos personāžus, ieskaitot visus nožēlojamos pakalpiņus, kuri ikdienā ir tepat starp mums - uz ielas, restorānos, darbavietās utt., kuri ir nepārprotami kaitnieki un ļaunprātīgi izmantotāji, ne vien atklāti neizrāda savu patieso attieksmi vai zināšanas, bet pat mierīgi sveicina, laipni smaida un respektē šos sumpurņus un ielikteņus. Izklausās diezgan tālu līdz drosmei un cīņai… Varam tikai cerēt, ka tā ir tālredzīga liekulība, nevis verga padevība un gļēvums. Tomēr ar prieku vēroju, ka arvien vairāk ir tādu, kuri uzdrošinās ne vien neklusēt, bet arī ir gatavi darbībai un jau rīkojas. Katrs mazs solītis un protests pret sistēmu ir maza uzvara. Jā, varbūt šī drosme samulsina pašu un apkārtējos, varbūt neizdodas atrast skaistākos vārdus savas apņēmības formulēšanai, jo ir mazliet bail no savas drosmes un uzdrīkstēšanās. Bet tam nav nozīmes - ja ir saturs, tad formu var pilnveidot.
Var, protams, cerēt, ka Ceturtās atmodas process būs mierīgs un evolucionārs. Taču reālists manī saka, ka tā nebūs - vienā mirklī notiks "sprādziens" un process kļūs revolucionārs. To vēl šobrīd neviens nezina, kas vai kurš būs tas pēdējais salmiņš, kas "salauzīs kamieļa muguru".
Pašreizējās pseidoelites drošības sajūta balstās uz pieņēmumu, ka cilvēkiem Latvijā ir bezgalīgs pacietības mērs, jo līdz šim viss ir izdevies un viņi iet tālāk un tālāk nesodīti savā visatļautībā. Turklāt arvien brutālāk nostiprinot savas rīcības leģitimitāti likumdošanā, "iebīdot" sev ērtākos "lielākos kretīnus" un "divpirkstu pierītes" tiesībsargājošās, tiesu un citās atslēgas iestādēs ar mērķi izmantot šos resursus tikai un vienīgi savā labā. Ar savu darbošanos šādi sumpurņi demoralizē un diskreditē likumu kā tādu. Un turpinājums būs viņu bezatbildīgās un ciniskās rīcības likumsakarīgs rezultāts.
Taisnīgums ir ticis aizmirsts kā šķira. Mēs esam kļuvuši "akli", "miglas pūšana acīs" ir tapusi izsmalcinātāka. Un dažkārt rodas jautājums - vai nepieņemams ir fakts, ka mūs mulķo, vai muļķo nepietiekami gudri un tik izsmalcināti, lai neciestu pašcieņa? Vienkārši Oligarhu sarunu publiskošana vairs nepieļauj izlikšanos, un tā ir liela problēma liekulības tirgū.
Ne viss, kas ir likumīgs, ir taisnīgs, un ne viss, kas ir taisnīgs ir likumīgs. Kas notiek, ja robežšķirtne starp taisnīgi un likumīgi kļūst pārāk liela? Vai pie varas esošie pašnāvnieki nemācās no citu kļūdām? Vai tiešām viņi nesaprot, ka, tā spļaujot uz tiem, kas viņus pacietīgi barojuši un pagaidām vēl pieklājīgi skaidrojuši, ka nedrīkst tā uzvesties, var aizspēlēties līdz brīdim, kad galu galā īstenosies plāns Z? Kas to var paredzēt, kas var notikt tad, kad pat visfanātiskākajam pacifistam Latvijā pierādīs, ka nevardarbīgā ceļā šo sistēmu nav iespējams mainīt?
Antons Benjamiņš
Varturi
Perverts