Fragments no intervijas:Ņemot vērā, ka Latvijā dzīvojošajiem objektīvi ir bijusi neliela saskarsme ar islāmu, - kas veido mūsu cilvēku priekšstatus un acīmredzot daudzos gadījumos arī ļoti piesardzīgo attieksmi pret islāmu un tai piederīgajiem? Politiķi un kristīgā baznīca? Mediji? Debates sociālajās platformās? Radikāļi no pašu musulmaņu vides?**
Cilvēki ietekmējas no dažādiem viedokļu veidotājiem, arī no baznīcām, kuras Latvijā ne reti ir paudušas ļoti piesardzīgu attieksmi pret citām reliģijām piederošiem iebraucējiem, sakot, ka priekšroka jādod bēgļiem kristiešiem. Tas atšķiras no, piemēram, pāvesta Franciska rīcības. Viņš pēc vizītes 2016. gadā Grieķijai piederošajā Lesbas salā, kurā uzturas daudz bēgļu, atveda uz Itāliju 12 sīriešus no trim ģimenēm, visus musulmaņus. Tas nenozīmē ignorēt kristiešu vajāšanas Tuvo Austrumu reģionā - tā ir samilzusi starptautiska problēma -, tomēr žēlsirdības un atbalsta izrādīšana cilvēkiem neatkarīgi no viņu pārliecības, manuprāt, ir viena no kristietības vērtībām. Kristietību var saukt par migrantu reliģiju, jo tā izplatījās, pateicoties "tautu staigāšanai" Romas impērijai.
Par cilvēku sociālajām fobijām daļēji atbildība jāuzņemas medijiem. Saistībā ar islāmu mēs reti redzam medijos labas prakses piemērus, lielākoties terora aktus un neiecietības izpausmes. Tas neattiecas tikai uz Latviju - kad 2015. gadā simtiem musulmaņu izgāja Londonas ielās, lai protestētu pret Islāma valsti, mediju uzmanība bija minimāla.
Varbūt sava nozīme ir sajūtai - lietošu nu tādu veclaicīgu valodu -, ka musulmaņi ir dedzīgāki savā ticībā, kristieši un "Rietumi" vispār kļuvuši remdeni, un šis dedzīgums ir stiprāks? Attiecīgi mums ir iemesls justies nekomfortabli...
Man liekas, ka tas ir pārspīlēti. Ja skatās dažādas aptaujas, tad redzam divas tendences. Jā, viena daļa tiešām paliek, kā tu saki, dedzīgāki, gatavi stāvēt un mirt par saviem priekšstatiem. Bet citi tieši pielāgojas, viņi ir atbraukuši uz Rietumiem, jo viņiem patīk Rietumu dzīvesveids. Tas pats vērojams arī Latvijā. Mums blakus jau krietnu laiku dzīvo tatāru kopiena, kuru, ja lietojam šo vārdu, diez vai var saukt par «dedzīgiem» musulmaņiem. Savukārt ir cilvēki, kuri salīdzinoši nesen pievērsušies islāmam un, jā, ir atšķirīgi.
Kopumā šī tēze, ka ar kristietību viss iet uz leju, jo kristietība ir pārāk liberalizējusies, ir dzirdēta, tomēr es tai nepiekrītu. Reliģija visu laiku mainās. Tas nozīmē, ka reliģija, kas vienā laikā ir praktizēta kā stingra sekošanai vieniem rituāliem, var tikt praktizēta citā laikā ar transformētu normu kopumu. Un tas jau nenozīmē, ka cilvēki vairs nav ticīgi. Mainās tas, ko cilvēki saprot ar reliģiju, un tas attiecas arī uz islāmu.
Ja mēs nostājamies cilvēka, kuram nav specifisku zināšanu par islāmu, situācijā, kādu metodi viņam var ieteikt, ja viņš tiek konfrontēts ar radikāli pretējiem viedokļiem pašā ummā [pārnacionāla kopiena, kas apvieno islāmticīgos], kad vieni saka: nē, islāms to neprasa, kamēr citi pamato savu rīcību, ka prasa gan. Turklāt, pieļauju, papildu neskaidrības rada tas, ka ir kaut kas, kas tiešām iekļaujas islāma kā reliģijas postulātos un prasībās, un ir kaut kas, kas vairāk ir saistīts ar konkrēto cilvēku (vai viņu senču) kultūrvides tradīcijām un paradumiem. Respektīvi, "ne viss ir islāms", kas tiek uztverts kā atšķirīgais, islāmu it kā raksturojošs (tikpat labi tas var izrietēt - improvizēju - no somāliešu klanu paradumiem). Kā ar šo jūkli strādāt "mierīgajam iedzīvotājam"?
Mulsums, saskaroties ar dažādiem viedokļiem, nav nekas slikts, jo tā cilvēks ātrāk nonāks pie atziņas, ka jebkura reliģija ir sinkrētiska, proti, tajā savienojas dažādu kultūru elementi. Jo kāda reliģija ir globālāka, jo vairāk tā tiek «tulkota» citās kultūrās un līdz ar to pakļauta pārmaiņām. Nav nekāda "tīrā" islāma vai kristietības. Gan nupat kā nosauktajās, gan citās reliģijās, protams, ir bijušas un būs kustības, kuras aicina atgriezties pie sākumiem, krasi noraidot vēlāku gadsimtu tradīcijas kā nepieņemamu uzslāņojumu. Tām ir sava vieta nemitīgajā jēgas meklējumu procesā. Taču atgriešanās iedomātā pirmatnējā zelta laikmetā vienmēr ir selektīvs sava laika kultūrvides produkts. Ar to saskaras islāmticīgie Rietumos, kuriem jaunajās mītnes zemēs vairs nav pieejamas viņu agrākās, ar lokāliem ticējumiem saistītās svētvietas. Šādos apstākļos nav brīnums, ka dzirdīgas ausis rod sludinātāji, kuri izplata savu par universālu uzskatītu radikālu islāma versiju, kuras saknes ir XVIII gs. vahābisma kustībā, kas bija līdzīga kristīgiem puritāņiem. Pēc kustības dibinātāja Abdelvahāba domām, musulmaņi ir attālinājušies no viendievības, pielūdz svētos, ieviešot dažādus jauninājumus. Tāpēc ir nepieciešama islāma «attīrīšana», atteikšanās no svēto kulta un citām par sinkrētiskām uzskatītām praksēm.
Mums visiem ir bailes un distancētības izjūta no jaunā un neiepazītā. To maina pieredze, saskarsme ar cilvēkiem. Kad es deviņdesmitajos gados pusgadu mācījos Mančestrā (Lielbritānijā), man uz universitāti bija katru dienu jāiet cauri kvartālam, kurā dzīvoja ieceļotāji no Tuvo Austrumu zemēm un Ziemeļāfrikas. Sākumā tas bija neierasti, bet drīz vien, ēdot kvartāla ēstuvēs un runājot ar cilvēkiem, tas mainījās. Palīdzēja arī tas, ka mācību laikā studentus veda uz dažādu reliģiju dievnamiem, kur mēs tikāmies ar šo reliģiju pārstāvjiem. Tāpēc es esmu pret Latvijā esošo konfesionālās izglītības modeli skolās. Es uzskatu, ka mums visiem vajadzīgs izkāpt no "savas smilšu kastes". Tas palīdzēs mums ne tikai iepazīt "citādo", bet arī labāk formulēt savu pārliecību.
Spriedzes un stereotipu mazināšanā nav cita ceļa kā sarunāšanās. Baznīca šajā procesā var daudz darīt, ja tā kļūst par tolerantu telpu viedokļu apmaiņai. Anglikāņu draudzē Rīgā mēs to darījām, diskusijā par islāmu uzaicinot gan islāma kopienas pārstāvjus, gan citus viedokļu veidotājus. Šajā gadījumā palīdzēja paša anglikānisma pieredze veidot sarunas, jo tā nav konfesionāla baznīca, tajā ir grūti viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu: "Kāds ir jūsu oficiālais viedoklis par..." Labi, ka tā.
Visu nevar regulēt ar likumu. Draudi pilsoniskās brīvības telpas mazināšanai Latvijā un citviet, atsaucoties uz hibrīdkaru un terorismu, manuprāt, ir bīstama tendence. Tas, ka visā nopietnībā varas iestādes, atsaucoties uz Krimināllikuma pantu par kaitējumu Latvijas Republikai, izmeklē amatpersonu (Juta Strīķe un Juris Jurašs) izteikumus intervijā ir apkaunojoši un neostaļiniski. To sakot, es negribu nostāties vienā pusē šajā ilgajā kašķī, kurā iesaistītos nevar raksturot ar kategorijām "balts - melns", "pareizs - nepareizs". Man nav pieņemams manipulatīvais veids, kādā tiek izmantots viens neskaidrs un plakātisks likuma pants.
Visu interviju ar profesoru Valdi Tēraudkalnu lasiet pirmdienas, 11. jūlija, laikrakstā Diena!