Strautiņš: Ekonomikai turpmāk būs jākāpj pret demogrāfijas kalnu

Darbaspēka apsekojuma dati nekad nevar būt absolūti precīzi. Tie balstīti uz aptaujām, kuru rezultātus ietekmē dažādas statistiķiem labi zināmas problēmas. Aplūkojot vēsturiskos rezultātus, redzams, ka līknes vienmēr nedaudz "šūpojas" ap ilglaicīgo tendenci, lielā mērā, acīmredzot, minēto iemeslu dēļ. Tas nav pārmetums nevienam. Rezultātos iegūtās t.s. absolūtās vērtības, kā strādājošo skaits (bet ne īpatsvars) ietekmē arī neizbēgami neprecīzais novērtējums par Latvijas iedzīvotāju skaitu. Nesen rakstīju, kāpēc, manuprāt, statistikā joprojām nav pilnībā novērtēts emigrācijas apjoms krīzes gados, bet sekojošajos periodos tas varētu būt drusku pārspīlēts. Argumentu aplūkošana nav iespējama šī komentāra ietvaros, bet ar tiem var iepazīsties 2014.gada 11.augusta rakstā Statistika, liela statistika un informācijas karš, kas joprojām atrodams Delfi.lv.Strādājošo skaits varbūt tiešām ir samazinājies. Demogrāfiskās situācijas izmaiņas, lai kādas būtu interpretācijas par to precīzo raksturu, šobrīd strādāt tieši šajā virzienā. Pēdējais skaidrojums noteikti nav vienīgais iespējamais, arī tāpēc, ka VID reģistrētais strādājošo skaits, kas maksā VSAOI, joprojām lēnām gada griezumā pieaug. Atšķirībā no darbaspēka apsekojuma rezultātiem, šī vērtība ir ļoti precīza. Taču iespējams, ka strādājošo skaits tiešām samazinās un VID publicētie dati to pilnībā neizslēdz, jo tur pieaugums var būt uz legalizācijas rēķina. Nav ne mazāko šaubu nav par to, ka šī rādītāja dinamika ir daudz mazāk labvēlīga, nekā tā bija pirmajos gados pēc 2008-2009.gada krīzes. Tas notiek situācijā, kad vismaz daļā Latvijas joprojām ir augsts bezdarbs un tam joprojām ir ne tikai strukturāli iemesli, ja par tādu nesauc iedzīvotāju izvietojumu valsts teritorijā. Turklāt ārpus Latvijas dzīvo ievērojams cilvēku skaits, kurus mēs noteikti vēlētos piesaistīt atpakaļ un tam noteikti ir nepieciešams darbavietu skaita pieaugums. Līdz ar to neizbēgams ir jautājums: "ko darīt?". Ir skaidrs, ka šeit saturas divi grūti savienojami mērķi. No vienas puses, algu pieaugums padara mūsu darba tirgu pievilcīgāku gan Latvijā, gan citās valstīs dzīvojošajiem. No otras puses, algu kāpums pats par sevi ir negatīvs faktors ārējai konkurētspējai un var mudināt uzņēmumus samazināt strādājošo skaitu. Acīmredzamu izeju no šīs dilemmas sniedz straujāks darba ražīguma pieaugums. Taču, cik vienkārša ir atbilde uz jautājumu "vai tas ir vajadzīgs", tikpat sarežģīta ir atbilde uz jautājumu "kā to panākt?", jo tā lielākā vai mazākā mērā aptver vairākumu no sabiedriskā un privātā sektora aktivitāšu. Latvijas kā dzīvesvietas pievilcību tuvākajā nākotnē vairos algu kāpums, kas, domājams, nedaudz pārsniegs darba ražīguma pieaugumu. Tas radīs nopietnas dilemmas uzņēmumiem. Šāds algu kāpums samazina resursu daudzumu, ko tie var veltīt ieguldījumiem pamatlīdzekļos. Var cerēt, ka nepieciešamība paaugstināt algas apstākļos, kad ir ierobežotas iespējas ražīgumu celt ar tīri "mehāniskiem" līdzekļiem, tas ir, vienkārši uzstādot jaunas mašīnas vai nomainot esošās ar jaudīgākām, pamudinās uzņēmumus kļūt radošākiem. To, ka tieši grūtības dažkārt pamudina mūsu valsts uzņēmumus iziet no psiholoģiskās "komforta zonas", apstiprina notikumi saistībā ar Krievijas noteikto pārtikas embargo un tās valūtas vērtības kritumu. Piemēram, iedziļinoties faktoros, kas noteikuši lielo šī tirgus īpatsvaru zivju konservu ražotājiem, atklājas, ka viens no tiem ir domāšanas inerce. Jaunu tirgu meklēšana un produktu attīstība ir veids, kā panākt lielākus ienākumus, līdz ar to arī augstāku darba ražīgumu, ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem. Šādas iespējas ir jāizmanto. Pretējā gadījumā valsts attīstībai drīz ļoti grūti pārvaramus šķēršļus sagādās demogrāfisko un ekonomisko procesu nelabvēlīga mijiedarbība - sarūkošs iedzīvotāju skaits, nelabvēlīgāka vecuma struktūra, lielāka sociālo maksājumu un infrastruktūras izmaksu slodze un tā tālāk. Pakavējoties pie citām detaļām darbaspēka apsekojuma datos, jāatzīmē, ka neiepriecinošu skaitļu te ir diezgan daudz. Piemēram, vairs nav pieaudzis nodarbinātības līmenis (tas ir, strādājošo īpatsvars 15-74 gadus veco iedzīvotāju grupā) salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni, kā tas parasti notiek pārejā no otrā uz trešo ceturksni. Vēl ir neliels pieaugums gada griezumā. Dati arī vēsta, ka gada griezumā ir samazinājies ekonomiski aktīvo cilvēku (strādājošie un darba meklētāji) īpatsvars, kas izskatās drusku dīvaini, ievērojot, ka algu kāpums temps šogad ir straujākais kopš nekustamā īpašuma buma laikiem, un tas varētu būt pamudinājums meklēt darbu tiem, kuri to nedara, tādējādi kļūstot ekonomiski aktīviem. Var atrast arī kaut ko mierinājumam. Apsekojums apstiprina, ka algas pieaug. To strādājošo īpatsvars, kuri saņem līdz 285 eiro uz rokas, gada laikā samazinājies no 27,9% līdz 17,8%. To īpatsvars, kuri saņem virs 700 eiro, gada laikā pieaudzis no 13.6% līdz 15.6%. Uz šiem datiem visaugstākajā mērā var attiecināt bieži teikto, ka tie droši vien parāda tendenci, bet ne absolūtās vērtības. Aptaujātie var neuzticēties gan aptaujas veikšanas mērķiem, gan sev personiski nepazīstamajiem cilvēkiem, kuri no viņiem vēlas šos datus iegūt un tā ir problēma, ar ko ekonomikas pētniekiem Latvijā ir un vēl ilgi būs jāskaras daudz vairāk nekā Rietumeiropā.