Fragments no intervijas:
Kā jums liekas - kā Valsts prezidents var novērtēt sava darba veiksmīgumu? Ministram šajā ziņā varbūt pat vieglāk - ir konkrēti lēmumi, t. s. kvantitatīvie rādītāji. Bet prezidenta gadījumā? Socioloģiskās aptaujas?
Jāsāk ar to, ka sabiedrības gaidas - vismaz man tāds iespaids radies - ir tādas, ka Valsts prezidents atrisinās visas valstī neatrisinātās problēmas. Ka viņš ir tāds kā gala soģis visam, kas notiek valstī. Lieki teikt, ka tas nav vienkārši. Kaut vai tāpēc, ka Valsts prezidentam Latvijā nav nekādu speciālu darbības programmu, kuru gadījumā viņš varētu precīzi definēt, ko vēlas sasniegt. Turklāt viņš fiziski nepiedalās lēmumu pieņemšanā - nedz valdībā, nedz Saeimā. Tas viss apgrūtina darbības novērtējumu. Tāpēc uz jūsu jautājumu, iespējams, vienīgā atbilde ir, ka veiksmīgs ir tas prezidents, kura darbības laikā sabiedrības apmierinātība ar parlamenta un valdības darbu būs cēlusies. Ja cilvēki redz, ka prezidents ir centies procesus lēmumu pieņemšanā ietekmēt.
Ir gan arī otrs modelis - Valsts prezidents apzināti konfrontē ar pārējo politisko eliti.
Nu jā, bet veiksmīgums un popularitāte nav viens un tas pats. Tu jau vari paņemt kaut kādu populistisku saukli vai visu laiku kritizēt citus varas atzarus, un daļai sabiedrības tas patiks. Bet es nedomāju, ka tas būtu pareizākais ceļš, jo, galu galā, mēs visi esam ieinteresēti, lai tiktu pieņemti jēdzīgi lēmumi. Kaut tā pati nelaimīgā izglītības reforma, kuru mēs stiepjam un stiepjam, nespējam pieņemt lēmumus, bet kaut kādā brīdī tas vadzis lūzīs. Un tad visi būs vēl neapmierinātāki.
Starp citu, ir labs piemērs, kurš apgāž viedokli, ka t. s. nepopulārie lēmumi ir bīstami politiķiem, tāpēc viņi no tiem vairās. Mēs varam dažādi vērtēt krīzes laikā valdībā pieņemtos lēmumus, tomēr sabiedrība acīmredzot tos tomēr novērtēja pozitīvi, un tas parādījās arī vēlēšanu rezultātos.
Pieņemot, ka būsiet aktīvs prezidents, un atceroties, ka sagaidāmas asas debates par nākamā gada budžetu, - vai būs un, ja būs, tad kāda būs jūsu līdzdalība? Aicināsiet bijušos kolēģus un bijušos partijas biedrus būt reālistiskākiem?
Pirmkārt, ir jāļauj valdībai strādāt. Ja process tiešām sāk buksēt un valdība nespēj vienoties, manuprāt, prezidentam ir jāiejaucas.
Sakot - ko?
Tas atkarīgs, kur tieši radusies problēma.
Piemēram, klasiskā vēlmju nesakritība ar iespējām.
Tās nekad nesakrīt. Tomēr vienmēr galu galā kopīgo viedokli ir izdevies panākt. Esmu pārliecināts, ka līdzsvaru izdosies panākt arī šoreiz. Bet, atbildot uz jautājumu, es plānoju kā prezidents darīt to, ko priekšteči faktiski nav izmantojuši, - uzturēt pastāvīgu dialogu ar Saeimā pārstāvētajām partijām. Parasti Valsts prezidenti aicina partijas uz sarunām, kad ir jāveido jauna valdība, bet, manuprāt, šim dialogam ir jābūt regulāram.
Kas būtu šāda dialoga saturs?
Kaut tie paši budžeta jautājumi. Mēs taču laiku pa laikam redzam, ka kādai no partijām teju vai pēdējā brīdī rodas domas, ka - nē, mums te ir jaunas idejas, kas ieliekamas budžetā, ja neieliks, mēs neatbalstīsim budžetu. Tātad manis minētajā dialogā ir savlaicīgi jāidentificē partijām kritiskie jautājumi, kas savukārt nozīmē, ka Valsts prezidenta iknedēļas sarunās ar premjeru ir iespējams savlaicīgi meklēt risinājumus, lai nenonāktu pie konflikta situācijas brīdī X.
Esat norādījis, ka drošības jēdziens ietver arī sociālo drošību. Labi, bet jautājums - ko te Valsts prezidents var reāli ietekmēt?
Satversme paredz iespēju Valsts prezidentam sasaukt gan valdības, gan Saeimas sēdes ar viņa - prezidenta - noteiktu darbakārtību. Te jāatgādina, ka es gatavojos veidot ekspertu, padomdevēju grupas, kas palīdzētu noformulēt ierosinājumus, priekšlikumus, kurus tad likt priekšā. Protams, tos var noraidīt, tomēr tikpat labi - arī akceptēt.
Ņemot vērā, ka prezidents biologs nav, teiksim tā, bieža parādība, gan jau jums jautās, ko domājat par globālo sasilšanu. Droši vien zināt arī tēzi, ka tas viss ir pārspīlēts.
Viedokļi ir dažādi, tomēr es pieturos pie viedokļa, ka neatkarīgi no tā, kurš no faktoriem klimata maiņas ietekmē vairāk, mēs kā cilvēki to ietekmējam. Respektīvi, ja ir nepatikšanas, ir jārīkojas, nesverot smalki, kurš un kas vairāk vainīgs. Protams, dažādie ierobežojumi, piemēram, izmešu jomā, Eiropas ekonomikai par labu nenāk, tādēļ būtu ļoti svarīgi, lai par ierobežojumiem vienotos visi - arī ASV, Ķīna, Āfrika utt. -, un tad šīs papildu izmaksas izlīdzsvarotos.
Attieksme pret ģenētiski modificētiem organismiem?
Man nepatīk, ka nav pamatīgu zinātnisko pētījumu par ĢMO ietekmi uz cilvēku. Tā objektīvā iemesla dēļ, ka šādu ietekmi - vai tās neesamību - var konstatēt, ja skatās uz vairākām paaudzēm, kas savukārt nozīmē laikā ļoti izstieptu periodu. Cilvēks jau nav pele laboratorijā. Cits aspekts ir, ka, sākot Latvijā audzēt ģenētiski modificētus augus, tie var sajaukties ar mūsējiem. Piemēram, ir viena ģenētiski modificēta rapšu līnija, kas ir sevišķi izturīga pret visādiem kaitēkļiem. Tas ir labi, tomēr nelaime ir, ka šī līnija ļoti labi krustojas ar vienu citu augu - precīzais nosaukums izkrita no prāta -, kas būtībā ir nezāle. Ja šīs izturīguma īpašības pāries uz šo nezāli, mēs ar to varēsim cīnīties gadiem ilgi. Tas gan nav saistīts ar ĢMO, bet mums jau ir bēdīga pieredze ar Sosnovska latvāni, ar kuru netiekam galā.
Vai esat aizdomājies, ka liela nozīme varētu būt tam, ka jūs esat sasodīti jauns? Respektīvi, ka pārējā elite saprot - šis džentlmenis gribēs otro termiņu...
Vai tad tas ir slikti?
Es to neteicu. Vienkārši, ka šis cilvēks, prasti sakot, te, uz politiskās skatuves, būs vēl ilgi.
Bet tikpat labi tas var būt stimuls elitei sapurināties. Ja kādam nepatīk, ka gados jauns un aktīvs prezidents, tā teikt, izlec uz kopējā fona, tad tieši ir jāstrādā pašiem, lai šajā valstī būtu attīstība.
Visu interviju ar Raimondu Vējoni lasiet pirmdienas, 29.jūnija, avīzē Diena!