Vēsturnieks Tumans: Intelektuālais potenciāls krītas

"Tur, kur vajadzīga analītiskā domāšana un likumsakarību izpratne, tur nav. Var pajautāt, kas ir Cēzars, ko viņš izdarījis. To jā. Tikko rodas jautājums par cēloņiem un sekām, kaut kādām likumsakarībām, tur uzreiz ir problēmas," vērtēja Tumans.

Viņš ir arī skeptiski noskaņots pret Latvijā patlaban aktuālo kompetenču izglītības pieeju, paužot viedokli, ka šādi notiek cilvēka-skrūvītes veidošana. Vērtējot publiski dzirdēto informāciju, Tumans atzina, ka iecere ir brīnišķīga un viss ir ietērpts smukos vārdos. Tomēr galvenā tendence ir, ka tas ir pretnostatījums tradicionālajai izglītības sistēmai, kas balstās uz zināšanām. Šī jaunā pieeja savukārt liek uzsvaru uz praktiskām lietām, nevis zināšanām.

"Tā vietā, lai skaidrotu formulas un likumsakarības, bērniņi būs jāizklaidē, lai viņi risina konkrētus uzdevumus, būvē kaut kādas raķetes, vēl kaut ko. Grupiņas tur kaut ko dara. Ļoti praktiski, konkrēti uzdevumi. Iznāk sašaurināšana. Uzstādījums ir par kompetencēm – ja mēs to pārtulkojam normālā valodā, tās ir funkcijas. Tātad cilvēks tiek gatavots kaut kādai funkciju izpildīšanai. Tur tādas preambulas ļoti skaistas – lai varētu pielāgoties modernajai pasaulei, mainīgajai realitātei. Bet ko nozīmē funkcijas? Tas nozīmē, ka cilvēks tiek padarīts par funkciju – par skrūvīti," uzskata Tumans.

Viņš vērtēja, ka klasiska izglītības sistēma veidoja personību - cilvēku "ar lielo burtu". Tā deva bāzes izglītību, bāzes zināšanas un arī mācīja domāt, bija balstīta uz teoriju un pēc tam tikai praksi. Tas dod vispārīgu priekšstatu, universālu pasaules ainu. Tā rezultātā cilvēks varēja atrast konkrētu nodarbību jebkurā jomā, pat ja viņš sākumā izvēlējās kaut ko nepareizu.

"Atceraties - Rainis taču mums bija jurists. Nu kā - jurists un rakstnieks. Mēs nepazīstam viņu kā juristu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam bija pamatā šī klasiskā, universālā izglītība," sprieda vēsturnieks.

Viņaprāt, ir jābūt dažādām izglītībām, un būtu labāk, ja būtu gan profesionālā, gan klasiskā izglītība. Pēc viņa domām, ja jaunā koncepcija akcentē to, ka jāattīsta fleksibilitāte, spēja pielāgoties un adaptēties mainīgajā realitātē, tas nozīmē, ka faktiski nograujam pamatus personības veidošanā.

"Kas nodrošina šādu galēju fleksibilitāti, spēju pielāgoties un pieskaņoties visam, kas mainās? Tā ir tikai tādā gadījumā, ja nav iekšējā mugurkaula, ja nav vērtību sistēmas pamatprincipu. Mēs jau redzam, ka šodien mums trūkst personību – kultūrā, mākslā, mūzikā, kaut vai populārā kultūra," vērtēja Tumans.

Harijs Tumans dzimis 1967. gadā, viņš ir antīkās vēstures speciālists, profesors un pasniedzējs LU. Viņš izglītojies LU un Ļeņingradas universitātē, 1996. gadā ieguvis vēstures zinātņu doktora grādu. 2015. gadā tika izdota Tumana monogrāfija Varoņi un varonība Senajā Grieķijā, kas ir pirmais šāda veida oriģinālpētījums latviešu valodā. Pēc tās izdošanas Tumans ieguva balvu Gada vēsturnieks Latvijā 2015.