Mēģināšu formulēt savu subjektīvo nostāju. Izejas punkts ir viedoklis, ka Krievija uzvedas nepieredzēti ciniski, agresīvi un tās salīdzinājumi ar totalitārām valstīm vairs nav tikai vārdu spēles. Kādas ir konsekvences?
Pilnīgi skaidrs, ka tas nenozīmē, ka nu jāskrien uz Vecrīgu verbāli uzbrukt krieviski runājošiem tūristiem, kas, iespējams, ir no šīs valsts. Tieši tāpēc, ka mēs nedrīkstam nolaisties līdz kaimiņvalsts līmenim, nedrīkst arī, piemēram, mest akmeņus KF vēstniecības logos (Latvijas vēstniecībai gan pietiekami bieži uzbrūk). Un tā tālāk. Viedokļi gan ir dažādi, tomēr kopumā tiek uzskatīts, ka starp vāciešiem kā tautu un Hitlera režīmu nav liekama vienādības zīme.
Tajā pašā laikā diez vai mums ir jāakceptē pasākumi, sarīkojumi utt., kuru mērķis ir mēģināt parādīt agresīvu valsti, ja tā var teikt, no pozitīvās puses - re, kāds vēriens, re, kāds krāšņums! Nevar nosodīt agresīvu politiku un vienlaicīgi izlikties, ka šīs politikas t. s. maigās propagandas mašinērija ir kaut kas nošķirams. Ja kādu iemeslu dēļ šādi pasākumi vairs nav atceļami, Latvijas politiķiem vismaz tie nav jāapmeklē. Ir nejēdzīgi stiprināt Krievijas elitē un mediju auditorijā apziņu, ka Kremlis var darīt visu, kas ienāk prātā, bet mēs tik «uzturam konstruktīvas attiecības». Un nevajag putrot - neviens neaicina boikotēt Krievijas kultūru kā tādu. Vienkārši ir jājūt atšķirība starp, simboliski runājot, baleta un armijas orķestra viesizrādēm.
Līdzīgi ar piketiem pie vēstniecībām u. c. oficiālās vai neoficiālās varas pārstāvniecībām. Skaidrs, ka protesta akcijas Krieviju neapturēs. Tomēr tās vismaz ir žests, ka kaimiņvalsts arvien nevaldāmākā melošana un iejaukšanās citu valstu lietās ir ne tikai diplomātu un politiķu lauciņš, bet ka tā neapmierina arī t. s. ierindas cilvēkus. Ja tas liks kādam vienkārši justies mazāk komfortabli, arī tas jau būs daudz. Ir taču arī ikdienā situācijas, kad kādu viesi prom nedzenam, tomēr liekam saprast, ka gaidīts draugs viņš arī nav.
Galu galā te nav nekā unikāla. Piketi, boikoti ir notikuši un notiek visdažādākajās valstīs, turklāt to mērķis dažkārt ir valstis (piemēram, Izraēla, Ķīna), kuras, salīdzinot ar mūsdienu Krieviju, uzvedas pietiekami korekti.
Tēlaini izsakoties, galds nav jālauž, pat ja nepatīk pie tā dzīrojošā kompānija, bet nav arī pie tā jāsēž. Savukārt tas, ka dažas Eiropas valstis ir gatavas ne tikai sēdēt, bet arī apkalpot, nav arguments.