Abu stāsti sākās atsevišķi. Evita uz Īriju atlidoja strādāt pirms sešarpus gadiem, uz neilgu laiku atstājot vīru ar diviem mazajiem bērniem mājās Ropažos. Drīz viņi pievienojās, taču Evita ar vīru izšķīrās. Jūrnieks Sergejs Īrijā nokļuva jau pirms septiņiem gadiem. Evita sāka strādāt viesnīcā par istabeni, Sergejs - par šoferi. Abi iepazinās un iemīlējās. Viņi joprojām ir istabene un šoferis, taču kopā izveidojuši pasākumu rīkošanas firmu Sergevi. Šogad arī apprecējās. Abi ir ļoti tieši, un «zelta kalnus» negaida ne no Latvijas, ne no Īrijas. Evitas puikām tagad ir deviņi un 10 gadu, Sergeja dēlam 17 gadu.
Kas pamudināja braukt prom no Latvijas?
Evita. Alga bija mazāka nekā rēķini. Strādāju portālā vietas.lv, pirms tam biju strādājusi par pavāri. Kad braucu prom no Latvijas, es zināju, ka es braucu uz ilgu laiku. Es nekad neiedomātos bērnus vadāt kā somas sev līdzi. Atbraucu, smagi strādāju, dabūju māju, tad atbrauca bērni.
Sergejs. Es jūrā gāju. Redzēju, ka visus kuģus izpārdod, nozari iznīdē, uzskata par nevajadzīgu Latvijai. Esmu kuģa mehāniķis, gribēju braukt uz ārzemju kuģiem strādāt, bet nebija angļu valodas. Latvijā man bija darbs, pieklājīga alga. Es jutu - jābrauc tagad, citādi būs par vēlu. Tagad zvejniecība un kuģniecība eksistē tikai ļoti minimālā apmērā. Uz Īriju braucu pie brāļa, nezināju pat kur strādāšu.
Kāpēc, Evita, nesavācāt Latvijā divas trīs darbvietas, lai samaksātu rēķinus?
E. Arī šeit es savācos divus darbus. Taču starpība ir tā, ka es aizeju uz veikalu un varu atļauties, ko vēlos. Arī mums nav tā, ka zeķē bāžam un nezinām, kā to zeķi zem spilvena pabāzt. Skaitām, rēķinām. Bet no saņemtās naudas vēl varam palīdzēt Sergeja vecākiem.
Kāpēc jūs ļaujat puikām (9 un 10 gadu veci - red.) mājās runāt angļu valodā savā starpā?
E. Kāpēc lai es neļautu? Tā ir viņu ikdiena, viņu dzīve, viņi skatās raidījumus angliski, tos viņi angliski pārrunā skolā ar skolotājiem…
Ir šeit vecāki, kas kategoriski saka - nē, meitiņai mācīsim tikai latviešu valodu, ģimenē runāsim tikai latviski.
E. Bet mēs jau arī ģimenē runājam tikai latviski. Ja bērns kaut ko nemāk latviski pateikt, es viņam tik ilgi teikšu, kamēr viņš iemācīsies to vārdu latviski. Es nenākšu pretī ar anglisko versiju. Taču nekad neaizliegšu kontaktēties viņiem savā starpā tā. Vienīgais, kas ir noteikts, - viņi nedrīkst aizmirst, no kurienes nākuši, nedrīkst aizmirst mūsu tradīcijas. Taču es neuzspiedīšu Latviju kā mājas. Viņiem Latvija ir vieta, kur mēs aizbraucam pie radiem.
Ko par Latviju puikas vispār zina?
E. Latviešu grāmatas mēs lasām, latviešu pasakas zina. Pagājušajā gadā bērnus atstājām Latvijā [pie radiem] uz visu vasaru. Tad viņi man visu atlikušo gadu pārmeta. Viņus tur vairs nesaprot, par viņiem smejoties, viņiem latviešu valoda vairs neesot tāda…
Kādas latviešu tradīcijas Īrijā praktizējat?
E. Lieldienās krāsojam olas ar sīpolu mizām, ievārījumiem, koku mizām. Vienīgais, ko mēs pārņēmām no īriem, kas bērniem ļoti patīk, - šokolādes olu slēpšana. Svinam līgo - no rīta ejam jāņuzāles lasīt.
Sanāk, ka jūs jau aizbēgāt pirms krīzes - tad Latvijā sākās jau tā sauktie treknie gadi…
S. Mēs nekur nebēgām. Jūs nepareizi definējat.
Nu es jums atreferēju vienu no Latvijā bieži dzirdētiem viedokļiem, ka daudzi latvieši aizbēguši uz citu valsti, prom no problēmām.
S. Es aizbraucu uz citu valsti strādāt, lai savai ģimenei darītu labu. Aizbēgt ir kas pavisam cits. Un tās ģimenes, kas ir palikušas, daudzas aizgājušas bojā, nodzērušās, izšķīrušās, tās arī risināja problēmas… Tās neaizbēga? Aizbēga - savā veidā.
E. Jā, tie cilvēki tā sevi «ārstē». Bet mēs ārstējām drosmīgāk. Metāmies nezināmajā. Tu nezini, kas tā ir par drosmi atbraukt uz svešu valsti… Es atbraucu ar «tenkjū». Nezināju vispār angļu valodu. Biju nostrādājusi par pavāri desmit gadu un es aiznesu CV. Tolaik braucu autobusā, man zvana, un man bail pacelt klausuli. Nesaprotu, ko viņa man saka. Tikai tagad saprotu, ka man bija iespēja strādāt par šefpavāri. Aizbraucu uz interviju viesnīcā, un īrietes bija nosmējušās līkas par mani. «Trai mī,» ko man iemācīja pa jokam. Bet es viņām patiku, pieņēma mani.
E. Ziniet, par bēgšanu vēl gribēju pateikt. Mana bērnības draudzene ar augstāko izglītību Latvijā dzīvoja - uz kartupeļiem un maizes. Viņas dēlam bija seši gadi. Es biju pie viņas ciemos, tad es jau dzīvoju Īrijā. Ledusskapis atslēgts no elektrības, virtuvē tikai kartupeļu maiss. Es viņai atdevu 45 latus, kas bija makā, - ejam uz veikalu. Viņa pirka makaronus, rīsus, miltus, viņas bērnam nopirkām aktimelus, cepumiņus, končas, un mazais puika katru cepumiņu čamdīja. Viņa man nebija teikusi, ka ir tik slikti. Viņi atbrauca uz Īriju. Bērnam Latvija asociējas ar badu. Tā nav bēgšana. Viņa glāba savu bērnu no bada nāves.
Vai par braukšanu atpakaļ esat domājuši?
E. Ja tā godīgi, kamēr bērni mācās skolā, par to nedomāju. Un, ja mums būs iespēja nopirkt māju šeit... Bērni ir sākuši mācības šeit, līmenis te ir citādāks, noteikti ne sliktāks.
S. Domāju, ka nekad…
E. Es gan neteikšu, ka nekad.
Kā atgriezt cilvēkus Latvijā?
S. Atgriezties ir ļoti grūti. Ja ģimene te iesakņojusies, ir ļoti grūti pārcelties uz Latviju. Un tas pabalsts, par ko tagad sāk runāt, tie 500 latu, tas nav tas, kā dēļ mēs nu tik kāpsim lidmašīnā un dosimies uz dzimteni. (..)
E. Vai kāds padomājis - kas notiktu, ja mēs tagad tiešām visi atgrieztos. Kaut vai pusīte. Kur mēs strādātu? Kāds Latvijā būtu bezdarba līmenis?
Lasiet šodien laikrakstā Diena vēl divus stāstus par latviešu ģimenēm Īrijā un Ziemeļīrijā. Arņa un Daces ģimene atzīst - drīzāk plānos varētu būt došanās uz kādu citu valsti, nevis atgriešanās Latvijā. «Es nezinu, vai es mācēšu maz tagad dzīvot un strādāt Latvijā.»
Savukārt Bermaku ģimene, kura Īrijā dzīvo sešus gadus, pirms dažiem mēnešiem esot nokavējusi brīdi, kad bijusi kāda iespēja atgriezties Latvijā. Viņuprāt, lielo lēmumu vēl varēja pieņemt, pirms skolas gaitas sāka viņu septiņgadīgais dēls Filips.
Volitim,milum.