Iesaka izvērtēt atgriešanos pie 26 Latvijas rajoniem

"Nelaime ir tā, ka pašvaldību, reģionālās attīstības un administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas ir bijušas pārāk pašmērķīgas, pārāk politiski motivētas, dažkārt balstītas uz zināmu vēsturisku sentimentu, bet tikai ne uz saimniecisku reālās dzīves loģiku," pauž J.Kalviņš.Jau valdības deklarācijā tika paredzēta plānošanas reģionu likvidācija, premjers Valdis Dombrovskis ir izveidojis attiecīgu darba grupu, bet valdība ir uzdevusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) izstrādāt un līdz 1. maijam iesniegt Ministru kabinetā priekšlikumus par plānošanas reģionu funkciju, mantas, līdzekļu, tiesību un saistību pārņēmējiem. Viņš norāda, ka plānošanas reģioni, kas savulaik tika izveidoti uz vēsturisku apgabalu nosaukumu – Kurzeme, Zemgale, Latgale, Vidzeme, Rīga - pamata, tik tiešām ir no sākta gala mākslīgi veidojumi, kas īsti neattaisno savas funkcijas. No 2006. līdz 2010. gadam visi pieci plānošanas reģioni piesaistījuši 9,4 miljonus latu Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu un citu avotu finansējuma. Šādi plānošanas reģioni ir bijuši daļēji vajadzīgi tikai tādēļ, ka gan pirms, gan arī pēc administratīvi teritoriālās reformas turpina pastāvēt saimnieciski dzīvot nespējīgas pašvaldības."Šobrīd administratīvi teritoriālās reformas rezultāts ir tāds, kāds ir. Izveidotas pašvaldības ar krasi nevienlīdzīgām iespējām, jo pašvaldībai ar diviem tūkstošiem un pašvaldībai ar 40 tūkstošiem iedzīvotāju vajadzības un iespējas būtiski atšķiras. Pašvaldības ar tikai dažiem tūkstošiem iedzīvotāju kapacitāti nenodrošina normālas reģionālās plānošanas, attīstības funkcijas, kas nepieciešamas, lai pilnvērtīgi izmantotu ES fondu iespējas. Mazajām pašvaldībām ir vajadzīgs šāds palīgs reģionālās attīstības projektu īstenošanai, norāda J.Kalviņš.Deviņu lielo pilsētu iespējas jau šodien ļauj pilnībā pārņemt plānošanas reģionu funkcijas, izveidojot pilsētreģionus, kuru centrā ir dinamiskas, attīstīties spējīgas vienības, kas saimnieciski velk uz augšu visu reģionu. "Nedrīkst pieļaut starpposmu, kad plānošanas reģioni ir likvidēti, bet mazo pašvaldību iespējas neļauj īstenot projektus, kādēļ zaudē arī visa valsts ekonomika, ja netiek pilnībā apgūts viss pieejamais ES fondu un citu avotu finansējums," uzsver J.Kalviņš."Tikmēr joprojām pastāv politiska prasība par divu līmeņu vēlētu pašvaldību izveidi, kuru vajadzība no saimnieciskās loģikas viedokļa ir stipri apšaubāma. Reģionu vajadzību dažkārt piesauc ES reģionu sadarbības kontekstā, neņemot vērā, ka ES mērogos dzīvotspējīgs reģions drīzāk atbilstu visām trim Baltijas valstīm kopā ņemot. Būtībā lielāka izmēra otrā līmeņa pašvaldību vajadzība izriet tikai no tā, ka turpina eksistēt pārāk maza lieluma pirmā līmeņa pašvaldības. Ja pirmā līmeņa pašvaldības būtu vismaz bijušo rajonu lielumā, nekādas citas otrā līmeņa pašvaldības nebūtu vajadzīgas. No saimnieciskās loģikas viedokļa būtu lietderīga diskusija nevis par jaunu mākslīgu konstrukciju – apriņķu – veidošanu uz mākslīgi izveidoto novadu bāzes, bet gan par atgriešanos pie loģiskās, dzīvotspējīgās un iedzīvotājiem saprotamās sistēmas ar 26 Latvijas rajoniem un pilsētām to centros," norāda J.Kalviņš.