Pasaulē gaisa baloni nav gluži jauna parādība spiegošanas kultūrā, tiesa?
Balonu izmantošana militārajām un izlūkošanas vajadzībām sākās jau XIX gadsimtā. Pavisam skaidras liecības ir par ASV Pilsoņu kara gadiem, kad gaisa balonos cēla augšā izlūkus, kas skatījās iespējami tālu un mēģināja nodot ziņas karojošajām pusēm. Pirmajā pasaules karā arī mēģināja laist gaisa balonus, bet lielākā problēma – tie ir diezgan nevadāmi. Tad parādījās vadāmi gaisakuģi – cepelīni, dirižabļi. Tā bija vesela ēra. Pēc būtības tas nekas jauns nav. Gaisa baloni ir labi aizmirsta, nepietiekami novērtēta un tagad renesansi piedzīvojusi tehnoloģija.
Kāpēc tie renesansi piedzīvo tieši tagad? Ar satelītiem nevar to pašu informāciju iegūt?
Satelīti atrodas stipri augstāk. Jo no lielāka attāluma skatāties, jo izšķirtspēja ir mazāka. Militārajiem satelītiem tā ir aptuveni 30 centimetru un, iespējams, pat vēl mazāk, bet civilajiem satelītiem īpaši lielas izšķirtspējas nav – varat ar tiem noteikt automašīnu, bet ne tās numuru vai vēl kaut ko sīkāku. Uz balona uzstādītai kamerai izšķirtspēja būs proporcionāli daudz labāka, jo tas ir stipri tuvāk zemei. Otra lieta – pietiekami labi ir attīstījušās sakaru tehnoloģijas, un, visticamāk, sakari starp balonu un informācijas saņēmēju iet caur satelītu.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 16. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!