Ziņojumā norādīts, ka izdevumi veselības aprūpei 2018.gadā Latvijā bija 5,9% no IKP. Tas bija gandrīz divas reizes mazāk nekā tādās attīstītās valstīs kā, piemēram, Vācija un Zviedrija. Tajā pašā laikā izdevumi par medikamentiem Latvijā veido 27,4% no kopējiem izdevumiem veselības aprūpei, kas bija viens no augstākajiem rādītājiem OECD dalībvalstīs. Salīdzinot kopējos izdevumus veselības aprūpei un izdevumus medikamentu iegādei, var secināt, ka viens no faktoriem lielajiem izdevumiem zāļu un medikamentu iegādei ir medicīnas pakalpojumu ierobežotā pieejamība, t.i. notiek simptomātiska cīņa ar sekām, nevis cēloņiem.
Darba grupas pētījumā secināts, ka par spīti tam, ka ražotāju piedāvātās zāļu cenas Latvijā vidēji ir vienas no zemākajām, tās patērētājiem izmaksā dārgāk, nekā kaimiņvalstīs. Kā vienu no šādas situācijas iemesliem var minēt tirgus koncentrāciju, jo savstarpējā konkurence ir samazinājusies, aptieku skaitam kopumā nemainoties, teikts EM paziņojumā presei.
"Daudzlīmeņu attiecībās starp ražotājiem, lieltirgotavām, aptieku tīkliem, slimnīcām, ārstiem un klīnikām bieži netiek vērtētas iedzīvotāju vajadzības un maksātspēja, ķēdes dalībniekiem cenšoties maksimāli nopelnīt. Medikamentu lieltirgotavu starpā ir konkurences trūkums, un lai to risinātu, ir jāpārskata gan regulējums, gan šobrīd darbojošies cenu veidošanās mehānismi," pauž Nemiro.
Galvenais cēlonis ir konkurences trūkums medikamentu lieltirgotavu starpā. Veiktās tirgus izpētes rezultāti liecina, ka 94% medikamentu izcelsme ir no 10 galvenajām medikamentu lieltirgotavām. Papildus tam tika identificēts, ka medikamenti ārpus kompensācijas sistēmas, kam ražotāji nodrošina samazinātu cenu, bieži nenonāk pie Latvijas gala patērētāja, jo lieltirgotavas tos eksportē, nodrošinot sev lielāku peļņu. Pacientu organizāciju pārstāvji norādīja arī uz noteiktu medikamentu vai medicīnas ierīču nepieejamību kādā noteiktā vai noteiktas ķēdes aptiekā, kas samazina viņu tiesības kā pacientiem izvēlēties attiecīgos produktus, kā arī ierobežo konkurenci cenās un medikamentu izvēlē.
Pēc medikamentu ražotāju vērtējuma, "ja ir viena lieltirgotava, kurai pieder 50% no tirgus, un ražotājam nav sadarbība – nav arī šis tirgus. Ja ir daudzas mazas lieltirgotavas un viena liela, kurai ir milzīgs tirgus, pateicoties aptieku pārklājumam, nesadarboties ar šo lieltirgotavu nozīmē pazaudēt 50% no tirgus, jo aptiekas nepirks no svešas lieltirgotavas."
Kā vēl vienu būtisku aspektu darba grupa secināja, ka kaut arī statistiski aptieku skaits ir samērā liels, tomēr ir vērojama to koncentrācija ap ārstniecības iestādēm un pilsētās. Kritiska situācija ir ar diennakts aptieku izvietojumu Latvijas teritorijā, un nereti Latvijas lielajās pilsētās netiek nodrošināta pacientiem nepieciešamā farmaceitiskā aprūpe nakts stundās.
EM paziņojumā norādīts, ka lai risinātu identificētās problēmas, pirmkārt, būtu jāpārskata regulējums aptieku izvietojumam, atceļot aptieku skaita ierobežojumus lielajās pilsētās, kā arī nosakot par pienākumu vispārējā tipa aptiekām, kuras atrodas diennakts neatliekamo palīdzību sniedzošās ārstniecības iestādēs, arīdzan noteikt par pienākumu strādāt visu diennakti. Tas radītu vienu centralizētu veselības aprūpes punktu, kurā ir pieejama gan neatliekamā medicīniskā palīdzība, gan arī kvalitatīva farmaceitiskā aprūpe.
Otrkārt, ražotājiem, kuru medikamenti ir iekļauti Latvijas Republikas zāļu reģistrā, būtu jādeklarē standarta līgumi ar lieltirgotavām ZVA, lai nodrošinātu nediskriminējošus līguma nosacījums tirgū, tādējādi ražotājam aizliedzot dot papildu atlaides vai apmaksāt reklāmas pasākumus, kuri nav paredzēti standarta līgumā un nav attiecināmi uz visiem tirgus dalībniekiem. Būtu arī jānosaka liegums ražotājiem neslēgt līgumus ar lieltirgotavām, kuras izpilda vispārējos līguma nosacījumus.
Treškārt, lai varētu novērst uzraudzībā konstatētās zāļu īstermiņa pieejamības problēmas, būtu nepieciešams noteikt prasību lieltirgotavām, kurām ir tiešas piegādes līgumi ar ražotājiem, nodrošināt papildu zāļu krājumus atbilstoši trīs mēnešu patēriņa apjomam, kas atbilstu spēkā esošajam normatīvajam regulējumam par iespēju saņemt aptiekā zāles triju mēnešu lietošanas kursam.
Ceturtkārt, būtu nepieciešams izveidot kontroles sistēmu (reģistru), kas ļautu operatīvi pārbaudīt krājumu apjomu lieltirgotavās, lai savlaicīgi novērstu zāļu nepieejamības risku aptiekām un pacientiem iespējamās zāļu izvešanas dēļ. Šī sistēma varētu būt integrēta ar e-veselības sistēmu un arī paredzēt iespējamību pārbaudīt, vai lieltirgotavas nediskriminē aptiekas tādēļ, ka tās nav integrētas ar konkrētu lieltirgotavu. Veidojot un aktualizējot šādu reģistru ar tirgus dalībnieku sniegtajiem datiem, atbildīgajām institūcijām būtu ne tikai iespēja kontrolēt zāļu krājumu un izvešanas riska balansu, bet arī efektīvāk izvērtēt dažādu līmeņu tirgus dalībnieku un patērētāju sūdzības par zāļu īstermiņa pieejamību.
Darba grupa aicinās Veselības ministriju izskatīt iespēju virzīt grozījumus speciālajā regulējumā, kas paredzētu aptieku licenču iegūšanas ierobežojumus gadījumos, kad šie darījumi nav pakļauti kontrolei atbilstoši Konkurences likumā noteiktajam apvienošanās regulējumam. Tāpat būtu jāizskata kompensējamo medikamentu saraksta paplašināšana, jāveido stimulējoši apstākļi medikamentu ražošanas apjoma palielināšanai, kā arī jāpārskata medikamentu aizvietošanas mehānismi un jāpārskata aptieku un aptieku filiāļu izvietošanas kritēriji.
Nākamo darba grupas sanāksmju laikā plānots pārrunāt arī nozares skatījumu uz ziņojumā publicētajiem ieteikumiem.