Savu rindu slimnīcā veido tie, kuriem patiesībā būtu jādodas pie sava ģimenes ārsta. "Šodien es nevarēju tikt pie ģimenes ārsta, bet tagad bija tas īstais brīdis, kad man noteikti vajag pie ārsta, jo galvassāpes nospieda mani uz ceļiem," televīzijai stāsta kāds gados jauns ambulatorais pacients. Viņš rindā pie daktera gaidījis vien 10 minūtes.
"Nāk pacienti, kuriem te nemaz nevajadzētu atrasties, bet kuriem vajadzētu iet pie ģimenes ārsta," saka interniste Svetlana Gomberga. "Reizēm atnāk tādi, kuriem noteikti būtu jāizsauc ātrā palīdzība, nevis jāsēž rindā, kurā ir arī tādi, kuriem tur nevajadzētu būt. Dēļ tādiem cilvēkiem palīdzība aizkavējas tiem, kuriem tā ir ļoti nepieciešama." Viņa atklāj sabiedrībā valdošo viedokli - ja nav laika, jādodas uz Gaiļezeru, kur "visu izmeklēs par velti".
Kamēr ārstiem visa uzmanība jāvelta pacientiem ar smagām traumām vai diagnozēm, vēl jāpaspēj paskaidrot šurp atnākušajiem, kāpēc ultrasonogrāfiju vai rentgenu jāgaida divas stundas. Parastā poliklīnikā rinda ir divas nedēļas vai pat divi mēneši.
"Mums tomēr gribas domāt, ka mēs sniedzam cilvēkiem neatliekamo palīdzību, nevis nodrošinam atskurbtuves pakalpojumus," saka Neatliekamās palīdzības klīnikas vadītājs Aleksejs Višņakovs.
Uz 2014.gada 1.augusta pacienti slimnīcai palikuši parādā 3,2 miljonus eiro - summa veidojusies vairāku gadu garumā. Parādā paliek gan pensionāri, gan studenti, bezdarbnieki, maznodrošinātie un cilvēki no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Esot arī ļaunprātīgi nemaksātāji. Ar parādu piedzinēju palīdzību izdodas atgūt aptuveni piekto daļu parādu.
"Es neteiktu, ka ļaunprātīgi, bet cilvēki zina, ka šeit to [saņemt mdicīnisko palīdzību] var izdarīt relatīvi ātri, nevis iet pie ģimenes ārsta, izmeklēties, gaidīt rindā. Vai tas ir labi vai slikti - priekš pacientiem tas noteikti ir labi, tomēr visam šim pasākumam ir vajadzīgs zināms finansējums," atzīst A.Višņakovs.
Mēneša laikā klīnikā ieved 6500 pacientu, katrs piektais ir kritiskā stāvoklī, kad minūtes izšķir visu, bet katram trešajam te vispār nebūtu jāatrodas, tā vietā ejot pie ģimenes ārsta. Valsts joprojām maksā slimnīcai tik, cik var, nevis reālās ārstēšanas izmaksas. Šīs summas mēdz atšķirties pat desmitiem reižu, atzīst ārstniecības iestādē.