Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Rīgai vajadzīgs arhitektūras simbols

Par jaunās akustiskās koncertzāles projekta tapšanu un politiskajiem šķēršļiem tā ceļā Rolanda Pētersona saruna ar arhitektu, biroja Sīlis, Zābers un Kļava vadītāju Andi Sīli.

Publiski tiek apgalvots, ka arhitektu vidū esot panākta vienošanās par Kongresu nama pārbūvi par akustisko koncertzāli. Jūs esat Kultūras ministrijas izveidotajā koncertzāles projekta darba grupā. Vai tiešām ir tā, ka visi vienprātīgi ir sajūsmā par Kongresu namu kā akustiskās koncertzāles vietu?

Tā tas noteikti nav. Arhitekti parasti ne par ko nespēj vienoties. Un tas ir labi – arhitektu vidū ir jābūt dažādiem viedokļiem, citādi mēs dzīvotu vienveidīgās ēkās un vidēs. Runājot par Latvijā pazīstamiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar arhitektūru vai no šīs jomas kaut ko saprot, vairums no viņiem uzskata, ka Kongresu nams nepavisam nav tā labākā vieta akustiskajai koncertzālei. Lielāks konsenss, tieši pretēji, ir par Andrejsalu. Jo skaidrs, ka Andrejsala ir vieta ar pietiekami lielu potenciālu, koncertzāles funkcija tur ietilpst ideāli. Kongresu nams varbūt arī nebūtu slikta vieta, ja mūsu kultūras pieminekļu speciālisti teiktu – labi, Dievs ar to, jaucam gandrīz pilnībā nost un būvējam kaut ko jaunu tajā vietā. Bet finansiāli tas nebūtu prātīgs lēmums. Jāņem arī vērā, ka tur jau kāds miljons ir iztērēts, projektējot ēkas pārbūvi par mākslīgi apskaņotu koncertzāli, kas arī Rīgai ir nepieciešama. Tā tur diezgan labi ietilpst, un šis projekts ir visai racionāls un viegli realizējams.

Bet kādēļ tad vienkārši netiek pieņemts lēmums – būvējam jaunu akustisko koncertzāli Andrejsalā, bet Kongresu namu rekonstruējam parastās koncertzāles vajadzībām?

Ir daži arhitekti, piemēram, Zaiga Gaile, kas šobrīd diezgan izteikti lobē Kongresu namu kā akustiskās koncertzāles vietu. Taču tur ir kāda būtiska nianse. Pastāv trīs ēku renovācijas stratēģijas. Viena ir piemērojama, ja mums ir darīšana ar kādu izcilu vēsturisku mantojumu – tad tiek veikta mākslinieciski vēsturiskā izpēte un daudz kas tiek restaurēts viens pret vienu, kā tas sākotnēji bijis. Kongresu namam gan arhitektūra, gan apdare, gan interjera detaļas, pēc Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes domām, ir krietni vērtīgākas nekā ēkai Elizabetes ielā 2. Un viņu ekspertu atzinums ir tāds, ka viss, kas tur saglabājies orģināls no sava laikmeta, ir jāpiepucē un jāsaglabā.

Taču jāņem vērā, ka Kongresu nams asociējas ar kaut kādu kompartijas sanāksmju vietu. Restaurējot lielāko daļu fasādes un interjera, tā komunisma aura tur diezgan neizbēgami saglabāsies, un arī doties baudīt koncertu uz tādu ēku, kas estētiski nav pārāk glīta, nebūs ļoti pacilājoša pieredze, kādai pienāktos būt, dodoties uz valsts galveno koncertzāli.

Otra ēku pārbūves stratēģija ir radikāla – no vecā tiek saglabāts kaut kas pavisam nedaudz, kādas derīgas nesošās konstrukcijas, pāris sienas ar oriģinālo apdari un vēl kas eksotisks. Visu pārējo nojaucot un pievienojot jaunai funkcijai nepieciešamo, būvei tiek iedota jauna dzīvība. Tad nebūtu jāiziet uz kompromisiem ar vēsturisko mantojumu un varētu izveidot labu loģistiku gan lietotājiem, gan apmeklētājiem. Jo pirmajā versijā, pat tad, ja paplašinātu zāles daļu un fasādei "pārzīmološanas" nolūkā piebūvētu priekšā kaut ko jaunu, paliktu problēma ar to, ka tās telpas sākotnēji netika projektētas koncertzāles funkcijai. Mūziķiem un personālam ēku būtu ļoti neērti lietot, piemēram, pārvietot klavieres vai citus instrumentus.

Ir arī trešā stratēģija – piemēram, visu esošo nokrāsot baltu un tad, lietojot kontrastu principu, pievienot jaunas telpas, salikt atraktīvus akcentus, dizaina elementus. Latvijā ir daudz ekspertu, kas to visu paveiktu mūsdienīgi, gaumīgi. Bet tas nedarbotos Kongresu namā apdarē pielietoto materiālu dēļ. Ja mēs pildām tos nosacījumus, ko uzliek pieminekļu aizsardzības speciālisti, tad drīzāk mēs būsim spiesti restaurēt padomju dizainu. Un es domāju, ka liela daļa arhitektu saprot, ka nekas labs tādā veidā nesanāks. Mēs netiksim pie jauna spēcīga koncertzāles imidža un funkcionāli visu laiku mocīsimies.

Tad, jūsuprāt, konceptuāli būtu labāk būvēt jaunu ēku akustiskās koncertzāles vajadzībām?

Protams, un tam ir divi galvenie iemesli. Palūkosimies kaut vai uz Jaunā Rīgas teātra pārbūvi Lāčplēša ielā. Zaiga Gaile kā pieredzējusi arhitekte konkursā prognozēja izmaksas 13 miljonu eiro apmērā, šobrīd tās ir pārvērtušās par 33 miljoniem. Rekonstrukcija nozīmē, ka nav iespējams uztaisīt precīzu projekta dokumentāciju un tāmi, jo, sākot darbus darīt, vienmēr atklājas kādi brīnumi – kaut kas kādreiz nav līdz galam izdarīts, pamati sliktāk nes slodzi utt. Rezultātā rodas papildu darbi un izmaksas aug. Rekonstrukcijas izmaksas pārsvarā ir lielākas nekā jaunbūves izmaksas. Un jautājums – vai mēs esam gatavi atkal parakstīt līgumu ar neprognozējamu budžetu un gaidīt dažādus brīnumus, kas pārbūves laikā atklāsies? Iegūstot apšaubāmu kompromisu ar samocītu risinājumu un padomju smaciņu klāt. Toties Andrejsalā var ļoti veiksmīgi radīt jaunu arhitektūru kā spēcīgu zīmi pilsētai, bez jebkādiem kompromisiem panākt ideālu funkcionalitāti. Paralēli uz valsts zemes šai potenciālajai ēkai ir attīstības perspektīvas konferenču funkcijai, kas ir svarīgi, lai uzbūvētie kvadrātmetri nestāvētu bez darba laikā, kad koncerti nenotiek. Es neredzu iemeslu, kāpēc ir jāiet uz kaut kādiem kompromisiem tā vietā, lai īstenotu jaunu, skaistu, iespaidīgu projektu.

Ar ko šajā gadījumā kompromiss, par ko runā arī kultūras ministrs Nauris Puntulis, vispār tiek panākts? Ja no loģikas un arhitektūras viedokļa Andrejsala ir labāka, tad, ar ko salīdzinot, Kongresu nams ir kompromiss? Kāpēc šeit elementāra loģika nestrādā?

Izšķiršanās formāli ir apgrūtināta tāpēc, ka šobrīd pilsētplānotāji tajā zemes gabalā ir iezīmējuši vienu no tālas nākotnes Daugavas šķērsojuma koridora daļām. Šo šķērsojumu mēs būvēsim, ja vispār būvēsim, pēc gadiem 30 vai 50, jo pirms tam ir jāuzbūvē Ziemeļu šķērsojums, jāsaved kārtībā tranzīta loks apkārt Rīgas centram. Ziemeļu šķērsojums izmaksās kādu miljardu, ES to nefinansē, bet pilsētai tas ir nepieciešams kā pirmais, citādi mēs nevaram smago transportu dabūt ārā no centra. Bet tas netraucē koncertzālei, vienīgi atkristu augstā tilta variants. Otra lieta, ko min kā objektīvu iemeslu – Andrejsalā šobrīd pietrūkst elektrības, kanalizācijas un citas infrastruktūras.

Bet tur jau ir liels Riga Port City projekts visa rajona attīstībai, kur tāpat būs nepieciešama visa šī infrastruktūra.

Tieši tā. Andrejsalā ir zemes gabali, kas vēsturiski ir nonākuši tādu īpašnieku rokās, kuriem varbūt nav tā labākā reputācija vēlētāju acīs. Viņi to rajonu attīsta, tur notiek intensīvi projektēšanas darbi, dzelzceļš ir aizvākts utt. Un ar vai bez koncertzāles attīstība tur notiks. Bet šeit parādās Latvijas fenomens, ka politiķi baidās pieņemt lēmumu, jo elektorāts teorētiski varētu viņiem pārmest, ka tajā rajonā esošie privātie īpašnieki varētu gūt kādu labumu no tā, ka tur ir koncertzāle. Tā ir tāda skaudība vai nespēja domāt stratēģiski, sīka kasīšanās, kuras rezultātā, manuprāt, var netikt pieņemts labākais lēmums, no kura ieguvēji būtu ne tikai visi rīdzinieki – būvēt akustisko koncertzāli Andrejsalā.

Publiski ir izskanējis, ka Kongresu nama pārbūve izmaksātu 48 miljonus eiro, bet potenciālais Andrejsalas projekts – 70. Vai šīs nosauktās summas ir adekvātas?

Es domāju, ka nav adekvātas. Kāds te kārtējo reizi ir kļūdījies aprēķinos. Ja mēs mēģināsim koncertzāli iespiest Kongresu namā, tas projekts izmaksās dārgāk nekā Andrejsalā. Protams, tad, ja mēs to koncertzāli uztaisīsim kā bezkompromisu ideālu. Ja mēs tur mēģināsim samazināt vietu skaitu, kaut kā to koncertzāli iemīcīt esošajās telpās, pēc Puntuļa domām, panākt kompromisu, kas nedz mūziķiem, nedz skatītājiem neradīs to sajūtu, ka mums beidzot ir izcila koncertzāle, tad varbūt kaut ko var uztaisīt arī par 48 miljoniem. Bet vienādi kvalitatīvam funkcionālam risinājumam pārbūve izmaksās dārgāk nekā jaunbūve.

Jūs savulaik jau uztaisījāt projektu akustiskajai koncertzālei. Jautājums – vai šis projekts būtu piemērots arī Andrejsalai, ne tikai AB dambim?

Tas bija domāts tieši AB dambim. No vienas puses, abas vietas it kā ir pie Daugavas Vecrīgas tuvumā un, ģenerējot projekta tēlu, kontekstuālā atsauce bija uz unikālo un skaisti haotisko Vecrīgas jumtu ainavu. Tomēr arhitektūrā nav pareizi mēģināt vienu projektu piemērot divās dažādās vietās. Laiks ir pagājis, un šā vai tā Andrejsalā ir jātaisa jauns konkurss. Un droši vien, ka pēc 15 gadiem mēs varam izdomāt laikmetam un vietai ideālu risinājumu.

Jūs būtu gatavs atkal piedalīties?

Īsti nezinu, vēl neesmu izlēmis. Man nav pārāk laba pieredze sadarbībā ar valsti. Bet droši vien, ka nagi niezētu.

Pēdējos gados arhitekti ir sākuši pielāgoties visam, kas saistās ar zaļo kursu, un mēģina panākt maksimāli racionālus ēku risinājumus bez liekas greznības, taupīgi izmantojot telpu un materiālus. Vai akustiskās koncertzāles gadījumā vajadzētu iziet uz šādu racionālismu vai tomēr taisīt kaut ko kliedzošāku?

Varbūt nevajag gluži kliedzošu – tie laiki, kad arhitekti mēģināja visā pasaulē pavairot tā saukto Blibao efektu, ir pagājuši. It sevišķi Latvijai, kas nav tā bagātākā valsts, nez vai vajadzētu veidot ļoti ekspresīvu, tehniski sarežģītu un finansiāli ietilpīgu projektu. Bet nevajadzētu arī palikt pie kaut kāda racionāla ar funkciju aizpildīta koka režģīša, kas zaļā racionālisma ietekmē ir kļuvusi par populārāko arhitektūras formu, uztaisot kārtējo kastīti, kas varētu atrasties arī jebkur citur pasaulē. Ja mēs būvējam kultūras objektu, turklāt tik ļoti saistītu ar psihoemocionālo uztveri kā koncertzāle, skaidrs, ka šim objektam jābūt tādam, lai rīdziniekiem par to ir lepnums, lai tas kļūst par tādu kā Rīgas simbolu. Varbūt tas neizdosies tik iespaidīgi, kā, piemēram, Sidnejai sanāca ar operu, bet tas ir virziens, kurp vajadzētu tiekties. Tajā pašā laikā skulpturālo vai formas efektu ir iespējams panākt arī ar salīdzinoši racionāliem līdzekļiem. Ir jāmēģina atrast racionālu, tomēr formas ziņā efektīgu jaunās koncertzāles konceptu.

Kādu kultūras objektu vēl šobrīd Rīgai pietrūkst? Kur arhitektiem vēl būtu iespēja vērienīgi izpausties caur publisko pasūtījumu?

Viens gatavs projekts mums jau stāv plauktos – Laikmetīgās mākslas muzejs (LMM). Cik es zinu, bijušie AB bankas īpašnieki to ir piedāvājuši valstij kā realizējamu projektu. Es domāju, kas tas ir gandrīz tikpat aktuāls kā koncertzāle. Un tas arī ir kārtējais stāsts par to, ka kultūra tiek savā ziņā apdalīta, jo visu laiku ir jālāpa caurumi citos budžetos un valsts nespēj saņemties investēt kultūras infrastruktūrā. Taisīt vēl kaut ko jaunu, kamēr nav realizēts tas, kas jau ir uzprojektēts vai steidzami nepieciešams kā koncertzāle, es neredzu lielu jēgu.

Nacionālajai bibliotēkai valsts kaut kā saņēmās.

Tie bija citi laiki. Toreiz varēja pieņemt lēmumus, jo varas pozīcijā esošie bija ar pietiekamu drosmi, jaudu un spēju vienoties. Tagad mums ir koalīcija, pie kuras nekas tamlīdzīgs nespīd.

Reiz jūs intervijā izteicāties, ka Rīgā diemžēl nav neviena tāda arhitektūras objekta, kas ir pasaules pirmajā simtniekā. Vai ar šiem jaunajiem projektiem mēs varētu mēģināt tur iekļūt?

Vai uzprojektētais LMM projekts iekļūtu pasaules simtniekā, es neesmu pārliecināts. Bet, ja būtu starptautiska sacensība Andrejsalā, kas ir tik garšīga un interesanta, ka tur, protams, piedalītos lielākā daļa pasaules labāko arhitektu, es pieļauju, ka rezultātā mēs beidzot tiktu pie šāda starptautiski augstākā līmeņa arhitektūras objekta.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas