Prese – ietekmīgākais “īstās” realitātes avots
Ziedojiet apģērbu – sniegā un salā vācu karavīri Austrumu frontē veido stingru valni Eiropas drošībai! Zirgs, govs un pērtiķis Kremlī jeb satīriski atmaskojošs stāsts par boļševikiem. Kā pavairot ievārījumu pieckārtīgi? Šie ir pāris izraksti no vācu okupācijas režīma stingri cenzētajiem laikrakstiem, kuri kalpoja par vienu no ietekmīgākajiem, ja ne galveno nacistu propagandas kanālu Latvijā. Ik dienas līdz iedzīvotājiem nonāca lasāmviela, kas izpušķoti lika manīt: "īstajam latvietim" ir cītīgi jāstrādā savā darbavietā, ar prieku jāpilda vācu varas uzliktās nodevas un jātaupa “galīgai boļševisma sagrāvei” vajadzīgās izejvielas. Tā dažus no nacistu propagandas mērķiem raksturo vēsturnieks Kaspars Zellis.
Par propagandu Latvijas teritorijā bija atbildīga Ostlandes Reihskomisariāta Propagandas nodaļai subordinētā ģenerālkomisāra Rīgā Propagandas nodaļa. Cenzētus un stingri uzraudzītus preses izdevumus tā sāka izdot uzreiz pēc vācu karaspēka ienākšanas Latvijā 1941. gada vasarā. Avīžu tirāžas jau okupācijas sākumposmā bija iespaidīgas – ik dienas Latvijas iedzīvotāji saņēma ap 300 000 eksemplāru dažādu dienas izdevumu.
Par nacistu galveno ikdienas ruporu kļuva laikraksts Tēvija, bet starp žurnāliem šajā jomā izvirzījās iknedēļas izdevums Laikmets. To sāka izdot, lai "latviešus informētu un propagandiski ietekmētu par kara uzdevumiem un vācu valsts un tautas jaunās politikas sasniegumiem", kā vēlāk rakstīja tā izdevējs, Latvijas armijas pulkvedis Arturs Freimanis (1896 –1977). Tēvija jau 1941. gada 2. jūlijā, dienu pēc vācu armijas ienākšanas Rīgā, sludināja Latvijas “atbrīvošanas” propagandu. Vēl dažas dienas vēlāk laikraksts apgalvoja: "Kad Rīgas ielās parādījās pirmie vācu karavīri, mēs gribējām viņiem klāt skriet, apkampt (..). Mūsu prātus mulsināja atpestīšanas brīnums."
Sieviešu auditorijai domātais žurnāls Mana māja propagandēja taupību un tādējādi radīja iespēju novirzīt vairāk produktu, apģērbu un citu nepieciešamo preču armijai. Savukārt žurnālus Daugavas Vanagi un Junda (apmēram divas trešdaļas metiena) izplatīja frontē. "Padomju ofensīva sabrukusi", "Anglijas spēki izsīkst", "Smagi boļševiku zaudējumi", "Tautas bēg no boļševikiem" – vien pāris virsrakstu, kas ilustrē propagandas saturu to slejās.
Attēls iedarbīgāks par jebkuru tekstu
"Karš ir nežēlīgs, bet daudz nežēlīgāks ir boļševiku miers." Šāds ielās, sabiedriskās telpās un pulcēšanās vietās izlikts plakāts tikai ar tekstu bija lēts, bet izcili iedarbīgs veids, kā pārņemt informatīvo telpu. Nodrukāts laikrakstā, tas bija pamanāmāks par ikvienu rakstu. Nacistu okupācijas laikā vizuālā propaganda spēlēja lielu lomu. Pareizi izmantots attēls – fotogrāfija, zīmējums, plakāts ar attēlu vai tikai tekstu – kļuva par nozīmīgu manipulācijas ieroci, ar kuru varēja panākt daudz lielāku efektu.
Plakātus izlika labi pamanāmās vietās ielās, bet mājsaimniecībās sabiedrisko domu un noskaņojumu "koriģēja" ar attēlu palīdzību un trāpīgām karikatūrām avīzēs. Īpašā vērtē bija tieši karikatūras – domājams, nereti lasītāji tās izpētīja daudz cītīgāk nekā pārējo publicēto vizuālo materiālu.
Centrālie laikraksti algoja savus karikatūristus, kuru darbus pirka un pārpublicēja reģionu avīzes. Daļa karikatūru tika saņemta no Vācijas. Karikatūrista darbs bija pieprasīts un labi apmaksāts. Par vienu no redzamākajiem šajā jomā izvirzījās literāts, savulaik rakstvedis Latvijas armijā Jānis Dreslers (1896–1971), kurš ne tikai zīmēja, bet arī pats sacerēja asprātīgas četrrindes pie karikatūrām. Vācu okupācijas laikā viņš strādāja par kantoristu kādā policijas iecirknī, un Dreslera zīmējumi bieži bija redzami preses izdevumos.
Īpaša vizuālās propagandas daļa bija izstādes, kuras eksponēja gan muzejos, gan dažādās sabiedriskās vietās, piemēram, Rīgas universālveikalā. 1943. gada nogalē šeit atklāja izstādi "Baltijas garīgās boļševizācijas metodes". Jau pusotru gadu iepriekš Rīgas Mākslas muzejs aicināja uz ekspozīciju “Sarkano varas gads Latvijā”, kas vēlāk kļuva par ceļojošo izstādi. Izstādes bija labs veids, kā pasniegt ienaidnieka demonizēšanas propagandu. 1944. gadā Iekšlietu ģenerāldirekcijā jeb bijušajos čekas pagrabos Brīvības ielā 61 (tā dēvētajā Stūra mājā) atklāja izstādi “Sarkanā terora skate”, lai rādītu “boļševisma baismīgo laiku” un “iztīrītu aizsērējušo atmiņu avotus un atdarītu acis lētticīgajiem”, kā rakstīja laikraksts Līdums.
Radio – modernāk vairs nevar būt
Trešā reiha propagandas ministrs Jozefs Gebelss par modernāko un svarīgāko masu ietekmes līdzekli atzina radio. Latvijā gan šis medijs tehniski nespēja nodrošināt ar informāciju plašu auditoriju. Tomēr kara pirmajās nedēļās daudziem tieši radio bija vienīgais informācijas avots. Jau 1941. gada 22. jūnijā Kēnigsbergā (mūsdienu Kaļiņingradā) dislocētā radiostacija Vineta uzsāka pārraides latviešu valodā. 1. jūlija rītā, pāris stundu pirms vācu armijas parādīšanās Latvijas galvaspilsētā, savu darbību atsāka Rīgas radiofons. Tā paša gada oktobrī radiofonu ar galveno raidītāju Rīgā, kā arī raidītājiem Madonā, Kuldīgā un Liepājā iekļāva Trešā reiha radio struktūrā, izveidojot Ostlandes raidgrupu.
Radio propagandas mērķis bija cīņa pret britu un boļševiku propagandu, atklājot Lielbritānijas un Padomju Savienības nodevību pret baltiešiem. Uzdevums bija iznīcinoši kritizēt komunisma atstātās sekas Baltijas valstīs un padomju varas teroru pret baltiešiem, vienlaikus parādot Vāciju kā šo tautu glābēju.
Radiofons drīkstēja pārraidīt tikai cenzūras akceptētu informāciju. Visus pārraidāmos materiālus redakcija saņēma no Vācu informācijas biroja, un pašu radītos materiālus pārraidīt bija aizliegts. Tādējādi latviešu redakcija faktiski nodarbojās tikai ar saņemtā materiāla tulkošanu un montēšanu un atsevišķos gadījumos varasiestāžu pasūtītu īsu reportāžu sagatavošanu.
No propagandas viedokļa raugoties, radio ir kāds būtisks trūkums. Grūti izkontrolēt, lai iedzīvotāji savā privātajā telpā klausītos to, ko viņiem liek klausīties. Radio varēja uztvert arī ienaidnieka ziņas. Tāpēc okupācijas vara laiku pa laikam savās pārraidēs atgādināja: vācu valdība ir atstājusi Latvijas civiliedzīvotāju rīcībā radioaparātus, un šo soli "nekādā ziņā nedrīkst nelietīgi izmantot". Par ārzemju raidstaciju klausīšanos draudēja sods – pārmācības nams, cietums vai pat nāvessods.
Lai nerastos pārpratumi, laikraksti publicēja sarakstus ar radiostacijām, kuras latvieši drīkstēja klausīties. Tomēr pilnībā izskaust ienaidnieka radio klausīšanos bija neiespējami, jo to nevarēja izkontrolēt. Toties varēja sēt bailes – iedzīvotāju vidū tika izplatītas baumas par speciālām peilēšanas ierīcēm, kas ļaujot noteikt, uz kura viļņa noregulēts konkrētais radioaparāts. Tā, protams, nebija patiesība.
Cits ierocis cīņā ar ienaidnieka radio klausīšanos bija aparātu konfiscēšana cilvēkiem, kurus varēja iekļaut potenciāli politiski neuzticamo grupā. Piemēram, 1941. gada beigās Jelgavas gebītskomisārs izdeva rīkojumu, kas paredzēja radioaparātu konfiscēšanu krievu tautības iedzīvotājiem.
Melus labi notušē mūzikas skaņas
1941. gada 1. jūlijā, kad vācu armijas daļas ienāca Rīgā, radiofons atskaņoja Latvijas valsts himnu "Dievs, svētī Latviju". Lai arī tobrīd padomju okupāciju nomainīja nacistiskās Vācijas okupācija, daudziem tas izraisīja citas asociācijas. Mūzika bija neatņemama nacistu propagandas sastāvdaļa, jo radīja fonu nepieciešamās informācijas pasniegšanai. Tādējādi jau septembrī vērmahta Propagandas daļa sastādīja aizliegto nošu un skaņuplašu sarakstu, un tas kalpoja par rokasgrāmatu cenzēto koncertu programmas un publisko pasākumu muzikālā fona sastādītājiem. Sākot ar 1942. gadu, cenzūru atcēla vienīgi attiecībā uz baznīcu dievkalpojumiem – šeit apstiprinājums dziesmām un skaņdarbiem nebija nepieciešams.
Mūzikas tekstu cenzēšana kļuva liberālāka pēc 1943. gada, atļaujot atskaņot arī dažas nacionālistiska satura dziesmas. Cenzūras līkločus labi ilustrē daži piemēri. Pēc Reichsarbeitsdienst (RAD, Valsts darba dienests) lūguma Propagandas daļa atļāva no Latvijas piespiedu darbā norīkotajiem vīriem dziedāt darba dienestā šādas dziesmas: "Cekulaina zīle dzied", "Nevis slinkojot un pūstot", "Sārta, sārta saule lec" un "Krogū gāju". Savukārt dziesma “Daugavas vanagi”, lai arī bija iemīļota, netika atļauta, jo to bija sarakstījis, pēc Propagandas daļas domām, nacionālsociālistiem nesimpatizējošs komponists Jēkabs Graudiņš. Cenzūru neizturēja arī Jāņa Norviļa "Daugav’ abas malas" ("Mūsu zeme"), to atzina par pārāk nacionālu. Starp nacistu iecienītākajiem skaņdarbiem dažādos pasākumos kļuva Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, tava zeme deg”. Tā labi veidoja kara propagandai nepieciešamo fonu, mobilizējot iedzīvotājus pret pieaugošajām Sarkanās armijas atgriešanās briesmām.
Kino: vispirms “smadzeņu skalošana”, pēc tam izklaide
Par vienu no spēcīgākajiem nacistiskā režīma propagandas ieročiem Latvijā kļuva kino. Par bāzi nacisti izmantoja uzņēmumu “Latvijas filma”, kas sākotnēji atradās tiešā Propagandas daļas pakļautībā, bet vēlāk tika nodots jaunizveidotajam uzņēmumam “Ostland Film”. No atsevišķām liecībām izriet, ka kinopropagandas uzsākšana bija viens no pirmajiem vācu okupācijas varas uzdevumiem Rīgā. Pirmo filmu demonstrēja jau nedēļu pēc okupācijas fakta – kinoteātris “Splendid Palace” izrādīja “Sieg im Western” (“Uzvara rietumos”). 1941. gada septembrī Latvijas ģenerālapgabalā darbojās 21 kinoteātris un viena ceļojošā kino iekārta, bet jau oktobrī šis skaits bija sasniedzis 32 kinoteātrus un četras ceļojošās iekārtas. Propagandas daļas plāns paredzēja demonstrēt vairāk nekā 2100 seansu mēnesī.
Sākotnēji visas Latvijas teritorijai domātās filmas no Vācijas nonāca Ostland Film galvenajā kantorī Ādolfa Hitlera (Brīvības) ielā 15, kur tās noskatījās direkcija un komisija. Pēc tam to kopijas izsūtīja kinoteātriem. Spēlfilmas demonstrēja vācu valodā, jo subtitru nodrošinājums bija paredzēts tikai propagandas filmām.
Lielākoties kinoteātru repertuāru veidoja izklaidējošas spēlfilmas ar vienu nosacījumu – pirms tām obligāta bija jānoskatās kinohronikas, kinožurnāli un salīdzinoši īsas propagandas lentes. Tā, piemēram, 1942. gada jūnijā Tukuma kinoteātra viens seanss sastāvēja no četrām filmām. Vispirms demonstrēja “Nedēļas apskatu”, propagandas materiālus “Padomju zemnieku “paradīze”” un “Kā bija, kā vēl tagad ir, bet nekad vairs nebūs”, un tad visbeidzot skatītāji varēja nobaudīt melodrāmu “Trīs burvīgas dienas”. Šāds seanss psiholoģiski bija ļoti iedarbīgs. Cilvēki atnāca izklaidēties un nekritiski noskatījās pirms spēlfilmas izrādītos propagandas materiālus.
Oratori, aģitatori, baumotāji
“Zemkopji, kuri šinī laikā savu zemi apstrādā tikai tik, cik vajadzīgs viņu un to ģimeņu uzturam, nepelna, ka viņiem zeme pieder. (..) Brīvs zemnieks uz brīvas zemes vēl nenozīmē, ka viņš vispārības prasības varētu neievērot. Sevišķi tagad, kad plosās cīņa par visu Eiropas kultūrtautu būt vai nebūt!” 1943. gada pavasarī zemnieku sanāksmē Ventspilī postulēja okupācijas varas Ostlandes ģenerālkomisāra Pārtikas sagādes daļas vadītājs Dr. Hops (vārds nav zināms, viņš parakstījās kā “Dr. Hopp”). Savā runā par Latvijas lauksaimniecības iesaistīšanos totālajā karā viņš pamācīja, kādu labību sēt, cik linu jāizaudzē, kā ar mazākiem zudumiem uzkrāt vircu un kūtsmēslus un kā labāk apstrādāt augsni ražības paaugstināšanai.
Oratorus un aģitatorus piesaistīja visās lielākajās propagandas akcijās – vervēšanai darba dienestā, zemnieku skubināšanā strādāt aizvien vairāk, ienaidnieka nomelnošanas kampaņās. Sava tēla spodrināšanai paredzētos propagandistus vācu okupācijas vara sūtīja uz Vāciju “komandējumā”. Pēc atgriešanās viņu uzdevums bija slavināt labo dzīvi Lielvācijā un tās īstenoto politiku. Propagandistu kustībā iesaistīja arī Reichsarbeitsdienst (RAD, Valsts darba dienests) pabijušos. Pēc atgriešanās Latvijā viņu uzdevums bija dibināt Vācu darba dienesta vīru tradīciju apvienības, kurās “laist tautās” Vācijā iegūtās politiskās atziņas, kā arī aģitēt jauniešus pieteikties darbam RAD.
Ar laiku sanāksmju, priekšlasījumu, “zemnieku dienu” un tamlīdzīgu pasākumu apmeklētāju rindas kļuva aizvien retākas. Lektori un aģitatori runāja vienu un to pašu, un Drošības policijas atskaitēs parādījās aizvien brīdinošāka informācija par sabiedrības vienaldzību un neticību propagandistu postulātiem. Tāpēc, sākot ar 1943. gadu, nacisti lika lietā jaunus propagandas trikus, piemēram, Flüsterpropaganda jeb čukstu propagandu. Tas nozīmēja melu un sagrozītas informācijas izplatīšanā iesaistīt ar varasiestādēm pilnīgi nesaistītas, propagandā neieinteresētas personas no civiliedzīvotāju vidus, piemēram, dzelzceļniekus, atvaļinājumā esošus leģionārus un policistus, bēgļus. Viņu uzdevums bija neuzkrītoši izplatīt informāciju, dezinformāciju un baumas. Piemēram, kādas stacijas priekšniekam lika cilvēkiem it kā starp citu vēstīt, ka katru nakti frontes virzienā pa dzelzceļu pārsūta lielas karaspēka daļas. Izcils čukstu propagandas līdzeklis bija sludinājumi presē, kuri ar varas neieinteresētības ilūziju pamudināja uz noteiktām darbībām.
Mūsdienās pētniekiem grūti izšķirt, kuras runas bija sabiedrības iztēle un kur nostrādāja propagandisti. Kara gados Latvijā daudz baumoja par “saldo tēju”, kuru Vācijā dod dzert senioriem. Patiesībā tēja bija saindēta, lai atbrīvotos no gados veciem cilvēkiem, kuri valstij bija par slogu. Tas grāva Vācijas spožo tēlu, bet varēja arī kalpot nacionālsociālistu politikas interesēs. Zināms, ka 1943. gada aprīlī Jēkabpilī izplatījās runas par saldo tēju laikā, kad pastiprināti sākās senioru iesaistīšana darba dienestā. Pirms tam potenciālajiem strādniekiem bija jāiziet ārsta komisija, un nez kāpēc sākās runas, ka tiem, kurus ārsts atzīs par darba nespējīgiem, došot tasi tējas...
*Materiāls sagatavots, izmantojot vēsturnieka Kaspara Zeļļa grāmatu “Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941 – 1945)”.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas Propagandas vēsture saturu atbild Ilustrētās Pasaules Vēstures redakcija.