Jegorova kungs, jūsu vadītais IT Izglītības fonds ir jaunā pētījuma pasūtītājs. Kāds bija jūsu mērķis, ko jūs vēlējāties noskaidrot?
Maksims Jegorovs. Bieži vien, uzsākot kādu reformu, notiek cīņa par to, ko vajag vai nevajag darīt. Rezultātā reforma vienmēr ir kompromisa rezultāts. Un pats svarīgākais – kas tad īsti notiek pēc reformas, cik lielā mērā tas, kas bija iecerēts, aizgāja nolemtajā virzienā? Un varbūt ir bijušas pavisam citas problēmas, kuras plānotie pasākumi tā arī neskāra? Lai to visu noskaidrotu, arī tapa šis pētījums.
Manuprāt, šajā gadījumā izglītības sistēmas reformas (Skola2030 jeb tā sauktās kompetenču izglītības ieviešana – red.) kopējais rāmis ir bijis pareizs, bet āķis slēpjas īstenošanā. Reforma ir samērā liberāla, skolām tiek dota liela rīcības brīvība, iespēja specializēties. Līdz ar to daudz kas ir atkarīgs no pašiem īstenotājiem – skolām, pašvaldībām, arī vecākiem un bērniem.
No jūsu kā IT nozares pārstāvja viedokļa – kādi ir lielākie trūkumi Latvijas vispārējās izglītības sistēmā, kas traucē skolēnu sagatavošanu viņu digitālajai dzīvei?
M. J. Mēs neformāli to dēvējam par tā saukto Madaras piemēru. Ir pieņemts runāt par IT nozari, bet, ja paskatāmies uz Madaru, tas ir izcils kosmētikas uzņēmums, kam vajag ķīmiķus. Un ķīmiķus atrast ir krietni sarežģītāk nekā programmētājus. Tāpēc, runājot par šo pētījumu un darbaspēka trūkumu augsti kvalificētās nozarēs, jāatceras, ka problēma ir STEM kopumā. Visdrīzāk uz šī fona IT pat nav tajā sliktākajā pozīcijā – mums tagad ir gan liela popularitāte, gan liels reflektantu skaits augstskolās.
Ļoti būtiska lieta, ko mēs redzam arī no šī pētījuma, ir nepietiekošais skolotāju skaits visos STEM priekšmetos. Vidējais skolotāju vecums šajā jomā ir augsts, kas nozīmē, ka nākotnē problēma tikai padziļināsies. Šie skolotāji aizies pensijā, bet mēs pretim nesaņemam tikpat daudz jaunu skolotāju. Latvijas Universitātes (LU) Datorikas fakultāti ik gadu absolvē apmēram 80–100 bakalauru, no kuriem tikai trīs četri ir tieši IT skolotāju bakalauri.
Pētījumi par atalgojumu darba tirgū liecina, ka patlaban Latvijā skolotāja atalgojuma griesti atbilst STEM nozaru speciālista atalgojumam ar piecu gadu pieredzi. Taču būtiskā atšķirība ir tā, ka skolotājam tas ir augstākais iespējamais atalgojums, bet programmētājam līdz ar pieredzes uzkrāšanu alga tikai pieaugs. Līdz ar to sanāk, ka visa sistēma dzīvo ārkārtīgi asimetriskā situācijā, kurā pieprasījums un atalgojums no industrijas puses ir augsts, bet skolā daudz zemāks. Ļoti iespējams, ka tas kaut kādā ziņā ir pamatoti. Taču skaidrs, ka skolotāja atalgojumam ir jābūt vismaz kaut kādā vidēja nozares speciālista līmenī. Jāņem vērā, ka tieši skolotājs ir tā profesija, kas tālāk atražo "baltkrekla" profesionāļus.
Cita problēma, ka augstākajā izglītībā STEM nozarēs šīs divas plūsmas – speciālistu un skolotāju – ir atdalītas. LU Fizikas un matemātikas fakultātē, Ķīmijas fakultātē atsevišķi studē topošie skolotāji un atsevišķi – speciālisti. Tas arī nepalīdz – daudz loģiskāka pieeja ir, kad visi ir speciālisti, bet daži papildus saņem speciālu kursu pedagoģijā.
Auera kungs, kādi bija tie virzieni, kuriem jūs pievērsāties pētījumā, un kādi galvenie secinājumi? Kuri Latvijas izglītības sistēmā ir tie vāji punkti, kas neļauj risināt darbaspēka problēmu IT un citu inženierzinātņu nozaru darba tirgū?
Daunis Auers. Ir svarīgi saprast jautājuma nopietnību – šeit ir runa par Latvijas tautsaimniecības izredzēm kopumā. Visas sabiedrības nākotne ir digitāla, digitalizācija skars mūs visus. Piemēram, mēs redzam, kā pēdējos gados ir mainījusies pilsētas satiksme. Tagad tajā dominē Bolt taksometri un aizvien vairāk pilsētas ielās mēs redzam koplietošanas auto. Tas viss strādā uz digitāla pamata.
Un, ja gribam paskatīties, kā Latvija digitālajā kontekstā izskatās uz citu valstu fona, ir tā sauktais Eiropas Komisijas DESI jeb digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss. Tas skaidri iezīmē Latviju kā valsti, kas ļoti veiksmīgi patērē digitālos pakalpojumus. Piemēram, mēs esam krietni virs ES vidējā rādītāja ar to cilvēku īpatsvaru, kuri izmanto internetbanku pakalpojumus. Bet mēs daudz mazāk esam spējīgi vai kompetenti radīt jaunas idejas, datorprogrammas un atrast tām pielietojumu dzīvē. Viens vienkāršs rādītājs ir cilvēku procents, kuri ir apmeklējuši kādu tiešsaistes lekciju kursu, un mums tas ir pusi zemāks par ES vidējo. Latvijā tie ir 5% no visiem interneta lietotājiem, ES vidēji – 11%.
Kur ir cēlonis problēmai, ka mēs spējam izmantot digitālos pakalpojumus, bet nespējam tos radīt? Pamata atbilde uz to ir skaidra – tās ir matemātikas zināšanas. Pusotru gadu es biju konferenču cikla Future of Jobs moderators, kur piedalījās tāds Bens Pings, kurš ir ASV uzņēmuma Cognizant pētniecības centra vadošais pētnieks. Viņš pasniedza lielisku lekciju par to, kā izskatās nākotne jauniešiem, kuriem šobrīd ir 14–15 gadu un kuriem ir matemātikas prasmes un zināšanas. Secinājums – šādam jaunietim ir atvērta visa pasaule! Šis jaunietis var sekot Maksima pēdās jeb kļūt par IT jomas smagsvaru, viņš var doties studēt ķīmiju un strādāt kādā Big Pharma uzņēmumā, viņš var strādāt biznesa vadībā vai valsts pārvaldē. Faktiski itin visās jomās būs nepieciešami IT eksperti.
Iepretim ir jaunieši, kuriem nav matemātikas zināšanu. Un viņiem pasaule kļūst daudz šaurāka. Pastāv, protams, iespējas – tu vari būt mākslinieks vai strādāt kādā citā jomā, kurā IT zināšanas nav tik nozīmīgas. Bet jebkurā gadījumā tavas iespējas būs daudz ierobežotākas. Tāpēc, mūsuprāt, ir svarīgi paplašināt to jauniešu skaitu, kuriem, jau vidusskolu uzsākot, ir nodrošinātas nākotnes iespējas darīt visu ko. Un tas ir saistīts ar matemātikas zināšanām. Matemātika ir kā atslēga, kas atslēdz durvis uz darbošanos ļoti daudzās jomās.
Kādas tad ir Latvijas jauniešu matemātikas zināšanas uz citu valstu fona? Laikam jau ne pārāk spožas?
D. A. Mēs ļoti labi zinām, kāda ir tā situācija, paraugoties kaut vai uz centralizēto eksāmenu rezultātiem. Vidējā atzīme matemātikā Latvijā pēdējos piecus gadus ir ap 35% no maksimālās. Respektīvi, 35% no uzdevumiem ir veiksmīgi atbildēti. Desmit ballu sistēmā tās būtu 3,5 balles, tātad šī atzīme ir nesekmīga.
Tas jau patiesībā ir skandāls, valsts un tās izglītības sistēmas izgāšanās!
D. A. Jā, mums ir vidusskolas, kas lieliski performē STEM priekšmetos, arī matemātikā. Bet vidējā matemātikas atzīme ir zema. Tas bija jautājums, uz kuru mēs pētījumā mēģinājām atbildēt, – kāpēc tas tā ir, un vai Skola2030 reformu pakete spēs šo situāciju kaut kā mainīt? Un šeit tā glāze ir puspilna vai pustukša. Puspilna tādā ziņā, ka izstrādātā mācību programma tiešām ir konkurētspējīga. Mēs ar kolēģi Uldi Spuriņu iedziļinājāmies šīs programmas detaļās, salīdzinājām ar to valstu programmām, kas tiek uzskatītas par konkurētspējīgākajām pasaulē. Sausais atlikums – saturs mums ir konkurētspējīgs, tas balstās labākajā pasaules praksē. Taču te nu parādās jautājums – kā šī programma tiek īstenota?
Un tieši šeit, intervējot skolotājus, atklājās vairākas problēmas. Skolotāji kopumā ar jauno virzienu it kā ir apmierināti. Bet viņi norādīja uz to, ka trūkst materiālu, kurus bieži vien tad viņiem pašiem nākas ražot, trūkst mācību grāmatu utt. Un otra – daudz nopietnāka lieta, uz ko Maksims jau norādīja, – tas ir skolotāju trūkums. Šobrīd puse no STEM priekšmetu skolotājiem ir pensijas vai pirmspensijas vecumā. Un jau šobrīd daudzās skolās ir tukšas skolotāju vietas, kas daļēji tiek aizpildītas tādā veidā, ka citu priekšmetu skolotāji aizpilda šo robu. Taču dažviet šo skolotāju vienkārši nav, un skaidrs, ka turpmākajos gados šī problēma būs akūta. Jo nav pietiekami daudz jauno skolotāju, kas arī ir tā problēmas sakne. Pētījums atklāja, ka gan vecāki, gan skolnieki zina, ka STEM priekšmeti ir svarīgi. Mēs redzam, ka Latvijā pēdējos gados paplašinās, piemēram, IT studiju vietas dažādās augstskolās. Ir augstskolas, kas ir atvērušas jaunas IT vai datorikas programmas, ir arī paplašināts budžeta vietu skaits. Taču augstskolu beidzēju skaits šajās programmās ir nemainīgs, neskatoties uz aizvien pieaugošo studētgribētāju skaitu. Un šeit tā atbilde ir pavisam vienkārša – lielai daļai reflektantu skolas nav nodrošinājušas nepieciešamo matemātikas zināšanu līmeni. Augstskolas cenās labot šo kļūdu ar dažādiem papildu kursiem pirmā kursa studentiem vai vidusskolu beidzējiem, lai viņi varētu uzlabot savas matemātikas zināšanas. Bet studentu atbirums IT nozarē saglabājas milzīgs.
Te jāvaicā Jegorova kungam – vai šis atbirums daļēji nav skaidrojams ar to, ka darbinieku deficīta dēļ šos studentus IT nozares uzņēmumi pārķer jau kādā otrajā kursā, piedāvājot viņiem labi apmaksātu darbu un mazinot motivāciju pabeigt studijas?
M. J. Es domāju, gan jā, gan nē! Pirmkārt, ja salīdzinām Latvijas absolventu, kurš pēdējos 27 gados ir strādājis Latvijā, ar ārzemju absolventu, kurš ir strādājis citās valstīs, parasti mūsu cilvēks ir daudz produktīvāks reālajā darbā. Es pats esmu maģistrs un ļoti novērtēju savu akadēmisko izglītību, tā neapšaubāmi attīstīta kaut kādas komponentes. Bet parasti 80–90% no tām zināšanām un prasmēm, kas nepieciešamas darbā, vajag speciāli mācīties. Mēs arī citās valstīs redzam, ka cilvēki mūsu nozarē sāk mazāk tiekties pēc maģistra grāda, bet bakalaura posmā aizvien vairāk apvieno darbu ar mācībām.
Otra lieta – tik tiešām citās valstīs, ja cilvēks mācās, viņam īsti nav laika paralēli strādāt. Tam ir divi iemesli – pirmkārt, konkurence ir nežēlīga, otrkārt, slodze ir liela. Šobrīd puse no studentiem, kuri iestājas LU Datorikas fakultātē, to nepabeidz.
Mēs – IT nozare – vairs tik ļoti neskatāmies izglītības sistēmas virzienā, lai palielinātu savu jauno darbinieku skaitu. Tikai apmēram puse nozares jauno darbinieku tagad nāk no augstskolu absolventu grupas. Augstskolās ap 700 jaunu IT darbinieku tiek sagatavots ik gadu, un mēs vairs negaidām, ka šis skaitlis mainīsies. Mēs skatāmies uz citu profesiju cilvēkiem, kuri grib tās mainīt uz IT, un tad uz šo cilvēku rēķina palielinām savu speciālistu skaitu. Bet kopumā jautājums par to, vai augstākajai izglītībai ir vērtība un vai tā cilvēkam atmaksājas, ir ļoti svarīgs. Mēs tagad strādājam ar universitātēm, lai maģistra, doktora grādu ieguvēji kaut nedaudz var atrast sev pielietojumu biznesā. Tas gan ir uzdevums, kurā mēs pagaidām esam izpildes stadijā.
Auera kungs, kā es saprotu, jūsu piesaukto atslēgas problēmu – skolotāju trūkumu – vismaz IT jomā lielā mērā rada tā milzīgā plaisa, ko vienādas kvalifikācijas IT speciālists saņem skolā un biznesā. Kā šī problēma tiek risināta citās valstīs, varbūt tur datorzinību skolotāji saņem lielākas algas nekā pārējie?
D. A. Mēs jau agrāk pētījām, kāda prakse ir citās valstīs Baltijas jūras reģionā. Tā lielā atšķirība gan no Igaunijas, gan Somijas, kas bieži vien tiek uzskatītas par labākās prakses piemēriem, ir skolotāju prestižs. IT un matemātikas skolotāji Somijā nesaņem piemaksas un skolotāja alga ir zem vidējās algas valstī. Bet skolotāju darbs sabiedrībā tiek uzskatīts par nozīmīgu, pastāv izpratne, ka viņi gatavo nākotnes talantus. Firma SKDS savulaik uzdeva sabiedrībai jautājumu par prestižākajām profesijām, un izrādījās, ka skolotāja darbs ir starp mazāk prestižajiem Latvijā. Un šis ir tas jautājums, pie kā būtu nopietni jāpiestrādā. Jā, īstermiņā varētu skatīties uz kaut kādām lietām, kas saistītas ar finansējumu. Mēs ar Maksimu savulaik jau izskatījām iespēju, kā skolās iesaistīt IT nozares cilvēkus vai otrādi – skolotājus vairāk iesaistīt nozarē, tā paplašinot viņu finansiālās iespējas. Bet tas ir īstermiņa risinājums. Ilgtermiņā ir svarīgi celt skolotāja amata prestižu. Piemēram, Somijā visvairāk pieprasītās studiju vietas augstskolās ir tieši pedagogiem.
Vai tā īstermiņa risinājuma ideja ir ļaut skolotājam piepelnīties IT uzņēmumos?
M. J. Jā, bet paralēli ir vēl viena problēma, ko mēs mēģinām risināt. Pētījums rāda, ka skolotāju darba tirgus ir nelikvīds. Tādā nozīmē, ka, pirmkārt, ir ļoti grūti atrast brīvas darba vietas. Otrkārt, tur, kur tās ir, ir ļoti grūti saprast, kāds būs atalgojums. Un, treškārt, skolotāja darbu ir ļoti grūti apvienot ar kādu citu. To var salīdzināt, piemēram, ar dzīvokļa pirkšanu situācijā, kad nav publicēts sludinājums, īsti nav skaidrs, cik tas maksā, un vēl ir jāaizpilda papīri, lai šo dzīvokli nopirktu. Tāpēc pirmais solis ir pārliecināties, ka tirgus ir likvīds un caurskatāms.
Otrkārt, protams, ja mums ir IT speciālists, kurš apņemas apmācīt vienu klasi, ir visnotaļ reāli darbus apvienot. Viena klase nav pārdabiski daudz. Pēc mūsu novērtējuma 100 līdz 200 profesionāļiem Rīgā uzņemoties apmācīt vienu klasi – jau tās būtu nozīmīgas pārmaiņas!
Vai cilvēks var ilgtermiņā šos divus darbus apvienot? Visdrīzāk, ka var. Vai tas tam cilvēkam nāktu par labu? Noteikti. Es pats savulaik strādāju par angļu valodas skolotāju, un jāatzīst, ka šis amats daudz labāk iemāca saprast un vadīt cilvēkus nekā kaut kādi leadership kursi. Tas ir virziens, kurā mēs skatāmies, bet, protams, ir jārisina arī bāzes situācija. Jāveido situācija, kad skolotāja profesija ir cienījama un pareizi apmaksāta.
Auera kungs, jūs pētījumā esat pieskāries arī Latvijas pedagogu atalgojuma līmenim, salīdzinot ar citām valstīm. Ko jūs secinājāt?
D. A. Vidējās algas skolotājiem Latvijā ir zemākas nekā citās ar mums salīdzināmās valstīs. Un, ja skatāmies uz proporciju, cik daudz no IKP uz vienu iedzīvotāju tiek tērēts skolotāju algām, pie mums šis līmenis viennozīmīgi ir zemāks. Bet, ja gribam atrast tam skaidrojumu, tad pirmām kārtām tas ir saistīts ar mūsu daudz plašāko skolu tīklu. Jo mums ir mazās lauku skolas, kurās ir daudz mazāk skolēnu un rezultātā arī daudz mazāka skolotāju slodze un daudz mazāka alga. Tas, protams, velk skolotāju vidējo algu uz leju. Skolotāju atalgojumam paredzētā nauda kopumā Latvijā ir pietiekami liela, bet problēma, ka tā tiek dalīta uz ļoti daudziem skolotājiem, kuri strādā skolās ar nepietiekamu skolēnu skaitu. Protams, ir notikusi kaut kāda skolu konsolidācija, bet joprojām mums ir daudzas mazās skolas laukos. Mēs arī redzam pozitīvus piemērus Pierīgas pašvaldību lielajās skolās, kur skolotājiem tiek maksāta daudz cienīgāka alga.
Cik lielā mērā to robu, ko šobrīd rada skolotāju trūkums un citas problēmas STEM priekšmetos skolās, var aizlāpīt interešu izglītība? Un vai Latvijas skolēniem un viņu vecākiem vispār ir interese apgūt dabaszinības ārpusskolas nodarbību veidā?
D. A. Jā, mēs pētījuma ietvaros veicām nelielu aptauju, kā tad izskatās interešu izglītība Latvijā. Un kopumā iezīmējās bilde, ka piedāvājums ir salīdzinoši plašs, tajā skaitā lauku teritorijās. Bet tas piedāvājums pamatā ir divās grupās – kultūra, pārsvarā dziesma un deja, un sports. Un tikai tad kaut kur pašā piedāvājuma galā parādās STEM priekšmeti. Te tiešām būtu jāpiedomā pie tā, kam tiek novirzīts valsts finansējums interešu izglītībai. Es domāju, ka katram bērnam, kurš dzīvo jebkurā vietā Latvijā, būtu jānodrošina iespēja atraktīvā veidā apgūt STEM priekšmetus interešu izglītības ietvaros.
M. J. Es domāju, te ir divi galvenie jautājumi – par pasūtījumu un piedāvājumu. Un primārais ir pasūtījums no sabiedrības puses. Mēs tomēr dzīvojam brīvā sabiedrībā, un, ja vidējā atzīme matemātikā ir 3,5, tad nav jau tā, ka tikai skolotājs vai pašvaldības vadītājs pie tā ir vainīgs. Un, ja tev nav īsti intereses, lai tavam bērnam matemātikā atzīme būtu vismaz "6", tad rodas jautājums – vai šis sabiedrības pasūtījums vispār ir?
Auera kungs pētījumā ir aptaujājis arī vecākus. Vai no viņu puses parādās sapratne, ka bērniem ir nepieciešams apgūt matemātiku, IT un STEM priekšmetus plašākā nozīmē?
D. A. Iezīmējas interesanta pretruna. No vienas puses, vecāki saprot, ka ir svarīgi apgūt matemātiku, informātiku. Bet viņi īsti neredz savu vietu plānā, kā to panākt. Jā, tas ir svarīgi, bet tā ir Maksima Jegorova vai vēl kādu cilvēku problēma. Tas nav saistošs man, es jau tur neko nevaru darīt.
Ir svarīgi, lai vecāki saprastu, ka arī viņu bērni var apgūt šīs it kā sarežģītās prasmes, var kļūt par zinātniekiem, par inženieriem, par IT speciālistiem. Ka viņi var būt ne tikai patērētāji, bet arī ražotāji. Un te ir darbs gan skolām un skolotājiem, gan pašvaldībām un valstij. Taču vajadzētu arī vecākus kaut kā iedrošināt saprast, ka STEM nav tikai kaut kas bērniem, kuri mācās smalkās Rīgas ģimnāzijās, bet ka labākas nākotnes iespējas ir domātas visiem.