Fragmenti no intervijas:
Ja viens cilvēks var paveikt divu darbu, vai tas nav būtisks signāls, ka valsts pārvalde pašreizējā veidā ir absolūti neefektīva?
Es varbūt nedaudz pārspīlēju. Varu piekrist cilvēkiem, kuri saka, ka birokrātija pati sevi atražo – mēs ar laiku atrodam sev vietu sistēmā. Notiek darbs ar kaut kādiem procesiem, dokumentu apstrādi, un ierēdnis ir noslogots visu dienu. Jautājums – kāds ir mērķis, kam tu to dari – vai tikai tāpēc, lai tu būtu noslogots? Sistēma strādā, un es esmu tiešām no rīta līdz vakaram nodarbināts. Bet kādu rezultātu beigās iegūstam? Vai varbūt tomēr vesela virkne darbību, kuras tu dienas laikā dari, ir liekas, tādas, no kurām varētu atteikties.
Vai jūsu ilustrētās situācijas iemesls nav vāji un nekompetenti vadītāji, kuri neprot organizēt efektīvu iestādes darbu? Ja vadītājs man saka: roc grāvi no šejienes līdz pusdienlaikam, es to arī daru...
Piekrītu. Daudzos gadījumos darbinieki saprot, ka process ir nelietderīgs, neefektīvs un vajadzētu kaut ko mainīt. Tad ir jautājums vadītājā... Bet katrā no mums ir iekšējā pretruna – es saprotu, ka process ir neefektīvs, bet, ja es nākšu ar iniciatīvu, tad, šo procesu likvidējot vai efektivizējot, es varbūt būšu lieks...
Muļķīga pretruna...
Tas ir cilvēka dabā – vienmēr mākam dot padomus otram, kā strādāt efektīvāk, ko vajadzētu likvidēt, nogriezt, bet tad, kad tas attiecas uz mani, pēkšņi sāku stāstīt, ka tas, ko daru, ir svarīgi. Jebkurā reformā lielākās cilvēku bažas ir – kas ar mani notiks? Un bieži ir tā, ka šādās situācijās pirmie, kas sāk meklēt citu darbu, ir labākie, jo saprot, ka te būs kaut kāds juku, pārmaiņu laiks...
Tas nav normāli, ka labākie šādā situācijā atmet ar roku un iet prom.
Tiklīdz mēs sākam runāt par reformu, ir cilvēki, kuri saprot, ka process būs ilgs un sāpīgs. Ja tu strādā valsts pārvaldē, tev ir kaut kāda motivācija. Tu vēlies kaut ko sasniegt, parādīt, tev ir interesants darbs, tu esi gatavs uz kompromisiem saistībā ar atalgojumu. Un tad ir kaut kāds impulss – nav skaidrs, kas notiks ar tavu institūciju, nav skaidras citas nianses. Tādā brīdī cilvēks izvēlas meklēt iespējas citur. Kritiskais moments šajā visā ir stratēģiskā komunikācija. Reforma nav, kā atlaist darbiniekus, reformas mērķis ir strādāt efektīvāk. Ja iestādes vadītājs aiziet uz savu iestādi un vienkārši pasaka – mums jāatlaiž 6% darbinieku, tad man ir jāmaina iestādes vadītājs. Jo viņš nav sapratis reformas mērķi, un faktiski tā ir izgāzusies.
Cik no tiem būs ierindas darbinieku, bet cik – dažādu līmeņu vadītāju?
To šobrīd ir grūti pateikt. Tas būs katras iestādes vadības kompetencē. Būsim reāli – es nevaru no centra vairāk nekā 150 iestādes izvērtēt. Skaidrs, ka reforma ietver efektivitātes ideju. Taču, ja vadītājs formāli meklēs, ko varētu noīsināt – to, to, to un viss... Neko reāli nemainot faktiski savā ikdienas darbā...
Visu interviju lasiet otrdienas, 8. augusta, avīzē Diena!
Kaspars
Mukitis