Vēsture Dienā: Čekisti pret pagrīdi

"Kā redzams no Galvenās pārvaldes 1948. g. 15. februāra ziņojumiem par 1947. gadu, Galvenās pārvaldes karaspēks 1947. gadā cīnījās pret "nacionālo pagrīdi un tās bruņotajām bandām" Rietumukrainā, Rietumbaltkrievijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Šeit bandas uzbrukušas 3229 reizes, veikta 11 041 operācija, krituši 5685 un sagūstīti 21 397 "bandīti". Tajā pašā laikā bandīti nošāvuši, ievainojuši vai aizveduši 1304 partijas un padomju darbiniekus. Krituši, ievainoti vai aizvesti 348 MGB (Valsts drošības ministrija) karavīri. Līdzīgi ziņojumi bija arī par 1948. gadu. Kaut arī Baltijas valstīs karaspēkam palīdzēja ap 45 000 vīru lieli no civilajiem iedzīvotājiem izveidoti iznīcinātāju bataljoni, algoti vairāki simti šo iznīcinātāju bataljonu trieciengrupu, izveidots plašs slepeno aģentu tīkls (Latvijā ap 1300 cilvēku), cīņa ar nacionālo pagrīdi un tās bruņotajiem spēkiem bija grūta," secināja Strods.

"Kā ziņoja MGB karaspēka 5. divīzijas komandieris, nereti ap 87% operāciju bija nesekmīgas. Daudz nelīdzēja dienesta suņu un snaiperu vienības, par partizāniem pārģērbto čekistu iesūtīšana mežā. Sevišķi šajā ziņā izcēlās LK(b)P (Latvijas komunistiskā (boļševiku) partija) sekretariāts, iesūtot mežā par partizāniem pārģērbtas specvienības Ratiņa, Laiviņa, Vasiļonoka u. c. vadībā. VK(b)P CK biroja priekšsēdētājs Latvijā Rjazanovs rakstīja, ka VK(b)P CK birojs akcentē Latvijas K(b)P darbu vispirms buržuāziskā nacionālisma pārvarēšanai zināmā latviešu iedzīvotāju daļā, kas domā it kā ar Anglijas palīdzību atjaunot buržuāzisko Latviju, orientē pilnīgai "nacionālistiskās pagrīdes" un tās "bruņoto bandu likvidācijai". Taču to vēl neesot izdevies veikt, jo "bandas" atbalsta turīgo kulaku daļa ap 5000 saimniecībās, kam atņemta zeme. Arī daļa inteliģences esot tuva šiem buržuāziskajiem nacionālistiem."

PSRS Valsts Drošības ministrijas ģenerāļi par priekšnoteikumu nacionālo partizānu likvidēšanai uzskatīja nacionālās pagrīdes iznīcināšanu. Šis darbs tika rūpīgi gatavots, "veicot vispirms bijušo kulaku, nacionālo partizānu ģimenes locekļu rūpīgu uzskaiti ciema padomēs, pagastos, apriņķos, apstiprinot MVD un MGB apriņķu nodaļās, LK(b)P apriņķu komitejās un LK(b)P CK sekretariātā". Slepenās operācijas Krasta banga nodrošināšana čekas karaspēkam tika uzdota ar 1949. gada 28. februāra PSRS MGB stingri slepeno pavēli Nr.0068. Operācijas īstenošanai Baltijas valstīs tika paredzēts "45 000 aktīvu durkļu". Tā kā tik daudz Iekšlietu karaspēka Baltijas valstīs nebija, paredzēja pārvietot karavīrus no Maskavas. Par Krasta bangas komandieri nozīmēja ģenerālleitnantu Golovko, viņa vietnieks bija ģenerālleitnats Ļeontjevs. Pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kompartiju apstiprinātajiem sarakstiem nacionālās pagrīdes un nacionālo partizānu ģimenes locekļu aizvešanai uz ešeloniem Baltijā bija vajadzīgas 7380 smagās mašīnas. Pēc minētajiem sarakstiem no Baltijas valstīm bija jāizved 30 000 ģimeņu. Viena opergrupa bija paredzēta četru ģimeņu izvešanai. MGB darbinieka vadītā opergrupā bija jābūt diviem MGB karavīriem, diviem iznīcinātājiem, četriem vai pieciem partijas un padomju aktīva pārstāvjiem. 4000 čekas karavīriem bija jābūt rezervē cīņai pret iespējamiem partizānu uzbrukumiem. Lai apsargātu ceļus, pa kuriem paredzēts vest uz «iekraušanas stacijām» izsūtāmos, Latvijā iekārtoja 9 kustīgas MGB karaspēka vienības ar 180 cilvēkiem. Mašīnas pārvietojās pa nacionālo partizānu sevišķi "apsēstām" vietām – Baltinava, Preiļi, Rudzāti, Līvāni, Viļaka, Varakļāni, Aknīste, Dobele, Valdemārpils, Dignāja, Rubene u. c. Operācijas "materiāli tehniskajai nodrošināšanai" Latvijā ieveda 2495 automātus un 500 šautenes.

Operācija izdevās veiksmīgi, 42 322 cilvēkus sakrāva 1974 lopu vagonos – 33 ešelonos. Vēlāk tika uzskaitīts, ka no izsūtīšanas izbēguši tikai 199 cilvēki. "Tāpat kā trešajā reihā, tautas iznīcināšanas mašīna bija sasniegusi augstu racionalizācijas un mehanizācijas līmeni," secināja vēsturnieks Strods, piebilzdams, ka daudzi dokumenti par šo akciju ir iznīcināti, tāpēc visu mēs neuzzināsim nekad. Bet ar zināmo pilnīgi pietiek, lai tiem dažiem Latvijas kultūras un mākslas darbiniekiem, kas aicina "svinēt kopā" 9. maiju, pajautātu, kur latviešiem to svinēt – uzreiz lopu vagonos vai pa ceļam uz tiem?