Vēsturnieks: Latvijas PSR nevis saņēmusi palīdzību no Maskavas, bet bijusi tās tautsaimniecības donors

Teliai nav nekāda sakara ar PSRS jo tā jau pasen ir veikli nopārdota pašu krievu Izzijam.

Un ko par to varēja nopirkt? Atlika tikai spraust uz nagliņas tualetes papīra vietā.

Visu veda ārā tā, ka pat kripatas nepalika, kopš 1974. gada 1. janvāra. Apgādātas ar ēdamo bija tikai Izpildkomiteju, kom.partijas komiteju, LPSR Augstākās padomes un Ministru padomes (visi toreizējie nosaukumi) slēgtās bufetes un armijas veikali. Turklāt PSRS virsniekiem bija arī savi ļaoti labi apgādāti veikali. Ja gribēji dabūt banānus vai cieti žāvēto desu, vajadzēja "blatu" pie kāda, kurš strādā Izpildkomitejā vai kur citur. Deficīts bija pat visparastākās lietas, piem., biezpiens, kādu laiku pat cukurs. Ceru, ka komentētāji atceras, ka, piemēram, tualetes papīrs padomju laikos vispār nepastāvēja - tā vietā bija jāizmanto vecas avīzes. Šampūna vietā bija "Мыло дегтярное", kosmetoloģijas vienīgie brīnumi bija roku un sejas universālais krēms "Niveja", sieviešu smaržas "Красная Моcква", vīriešu odekolons "Šiprs", kā arī alkoholiķu iecienītais "Trīskāršais". 1972. gadā parādījās mūsu slavenās parfimērijas fabrikas "Dzintars" produkcija - mazmazītiņu fasējumu smaržas "Rīdziniece", "Šarms" u.c. Tajā laikā Rīgā radās pirmās tautiska stila kafejnīcas un maziņi restorāniņi - "Pūt, vējiņi" , "Rīdzene", "Pētergailis", "Lāsīte", "13 krēsli", "Zilais putns" un citi. Sāka skanēt R. Paula tautiski-patriotiskās dziesmas "Zili lini", "Somu pirtī", "Tik dzintars vien"... Bet tas neizslēdza to, ka veikalos šā vai tā bija tukšums un visas preces, sākot no zaļiem zirnīšiem, siera,... kancelejas precēm,... un līdz aizkaru, mēbeļu, kleitu un mēteļu audumiem bija deficīts. Problēma bija iegādāties mēbeles (vajadzēja vismaz pusgadu stāvēt rindā), nopirkt paklāju, lustru vai tranzistoru "VEF" :) Tajā pašā laikā Latvija visas šīs preces ražoja daudz vairāk, nekā Latvijai tas būtu nepieciešams.

Vai Tu vispār zini, ko nozīmē vārds PĒTĪT -? Tas nozīmē atrast arhīvos ORIĢINĀLDOKUMENTUS, izlasīt kas tur rakstīts un izlasīto apkopot. Tas ir FAKTU izklāts, nevis vidusskolas sacerējums vai romāns. Apbrīnoju šo algoto komentētāju analfabētismu! :(

Nupat, 2. novembrī Zinātņu akadēmijas Lielajā zālē notika īpaša šiem jautājumiem veltīta starptautiska konference, kurā piedalījās ļoti daudzu valstu zinātnieki, arī no Krievijas. Tika publiskoti daudzi arhīvu materiāli, uz kuru pētījumiem fakti salikti kopā. Šie materiāli skaitļos pa gadiem parāda, cik konkrēti Latvija ražoja PSRS militārā bruņojuma vajadzībām, tajā skaitā, miljoniem tonnu pārtikas, vieglās rūpniecības izstrādājumu, ieroču daļu u.c. Par cik Latvijas kompartijas darboņi kopš kara beigām visus gadus ir bijuši gļēvuļi un pamatīgi Kremlim vienā vietā līdēji, tie parakstījās uz pilnīgi visu, tajā skaitā LV izvietot nesamērīgi lielas PSRS armijas bāzes, pilnu to apgādi, ieskaitot pat spec. armijas preču universālveikalus (viens tāds divstāvīgs bija tagadējās Brīvības ielas 40. namā ar ieeju no Brīv. ielas), milzīgus spec. noliktavu kompleksus, būvēt PSRS armijai veselas mazpilsētas un ciemus, izbūvēt spec. ceļus, dz;īvojamās ēkas u.t.t. Latvijas pamatiedzīvotāju vajadzības tajā laikā nevienu neinteresēja. Tie bija tikai un vienīgi PSRS materiālās bāzes ražotāji - vergi. Īstākais bads sākās kopš 60.-to gadu beigām, kad no veikalu plauktiem pazuda teju viss, vai arī bija nopērkams tikai vienā konkrētā veidā. Bija 2 veidu rupjmaizes: maziņa izmēra Borodinas un lielāka - Skrotētā, - abas bija t.s. ķieģelīši. Baltmaize bija tikai 1 veida. Paretam bija dabūjamas olas. Precēm bija ierobežota pirkuma norma. Tāpēc cilvēki pielāgojās - ļoti daudziem bija t.s. dārza mājiņas, kur uz 600 kv.m zemes cilvēki audzēja pārtiku, augļus, ogas, turēja trušus, vistas, reizēm pat kazas. Ļoti iecienīti bija mazdārziņi, kaut arī tie bieži tika apzagti. Šo to deva makšķerēšana. Sievietes pa kluso piepelnījās ar adīšanu, šūšanu. Jebkāda uzņēmējdarbība bija aizliegta. Ļoti izplatīts bija zagšana, iznesot preces no rūpnīcām vai metot tās pāri žogam. Tās pēc tam mēģināja kādam privāti notirgot vai izlietot paši. Bija pat ļoti populāra anekdote: "Padomju savienība ir visbagātākā pasaules valsts - visi zog jau 50 gadus, bet vēl joprojām ir, ko zagt". Tādas atmiņas un tādi fakti.

Krieviem tādi "pētījumi" ir pie attiecīgās vietas, neviens Krievijā pat līdz galam to murgojumu neizlasīs ...

Ko var prasīt no personas ar tādu niku?

Tikai neaizmirsti, ka tie 300 rubļi bija PIRMS 1961. gada naudas reformas.