Vienmēr sakām paldies Latvijai par iespēju šeit dzīvot

Pastāstiet nedaudz, kāds bija jūsu ceļš uz Latviju.

Esmu dzimis Gruzijā. Tad es apprecējos ar Latvijas polieti, un mēs uz 12 gadiem pārcēlāmies uz dzīvi Sanktpēterburgā (toreizējā Ļeņingradā). Bet 1978. gadā mēs pārcēlāmies uz dzīvi Latvijā, Rīgā. Īsu brīdi gan – no 1981. līdz 1984. gadam – mani uzaicināja būt par Gruzijas tenisa izlases vecāko treneri. Vispār esmu profesionāls tenisists. Esmu viens no pirmajiem tenisistiem, kas spēlējis Vimbldonā. Un esmu pirmais tenisists no bijušās PSRS valstīm, kas spēlējis Vimbldonā ar leģendāro tenisistu Rodu Leveru. Saistībā ar šo esmu uzrakstījis arī atmiņu grāmatu gan par šo tikšanos, gan arī par savu dzīves gājumu.

Kādu brīdi atkal dzīvojāt Gruzijā?

Jā, pēc 15 gadu prombūtnes es uz laiku atgriezos Gruzijā, trīs gadus tur dzīvoju un strādāju. Taču viņi nepildīja to, par ko bijām vienojušies, tādēļ es atgriezos Latvijā un uzreiz nokļuvu augstākās meistarības skolā, kur bija izveidota tenisa nodaļa, kuru man uzticēja vadīt līdz pat 1989. gadam, kad visi tenisisti pārgāja uz Olimpisko tenisa centru Lielupē. 1986. gadā Latvijas izlase pēdējo reizi piedalījās PSRS spartakiādē Maskavā. Man tas bija nozīmīgs brīdis dzīvē, jo es toreiz biju Latvijas tenisa izlases, kura pusfinālā tikās ar Gruzijas izlasi, vecākais treneris. Un šajā principiālajā sacensībā Latvija uzvarēja Gruziju.

Tā jums noteikti bija personīgi svarīga cīņa.

Man kā trenerim tā bija iespēja parādīt, ka viņi toreiz Gruzijā mani nenovērtēja. Un Latvijas vīriešu tenisa komanda toreiz ieņēma trešo vietu šajās sacensībās. Kopš 1991. gada es organizēju dažādas sacensības starp Gruzijas un Baltijas valstīm. 1995. gadā Vācijā Latvijas tenisa izlase piedalījās jau Eiropas čempionātā, kur arī izcīnīja bronzas medaļas. Pēc šīs uzvaras es no 1995. gada līdz 2009. gadam turpināju trenera darbu, līdz pat aiziešanai pensijā. Savukārt kopš 2010. gada esmu Latvijas Gruzīnu biedrības vadītājs. 

Kas ir gruzīns?

Terminu "gruzīns" radīja krievi, kad viens ceļotājs, no Krievijas braucot pa Gruziju, iebrauca apdzīvotā vietā, kuras nosaukums ir Gruzinska, un attiecīgi secināja, ka šo teritoriju iedzīvotāji ir gruzīni. Kopš tā laika arī šis tautas nosaukums ir saglabājies. Taču patiesībā valsts īstais nosaukums ir Sakartvelī, kas tulkojumā nozīmē cilvēks, kas dzīvo šajā zemē. Ir daudz dažādu leģendu, kāpēc tieši tāds apzīmējums, bet dominējošais stāsts ir, ka laikā, kad Babilonija sabruka, Dievs dažādām tautām dalīja zemes. Bet gruzīni – kartvelī – tajā laikā rīkoja dzīres un palaida garām zemju dalīšanu. Tad Dievs kartvelī sacīja – man jums jādāvina zeme, kuru es biju atstājis pats sev starp Melno un Kaspijas jūru. Kartvelī savulaik apdzīvoja Mezopotāmijas teritoriju, turklāt ir vēsturiski pierādīts, ka gruzīni ir pirmā nācija, kas aizsāka cilvēces vēsturi Eiropā pirms trim miljoniem gadu. Un no šīm dažādām tautām cilvēku grupas devās apgūt mūsdienu Eiropas teritoriju. Tieši tādēļ, piemēram, Spānijā ir Basku zeme, kuras iedzīvotāju valoda ir ap 60% līdzīga Rietumgruzijā dzīvojošo mengrelu valodai. Gruzijas tautu veido daudzas dažādas mononacionalitātes, līdzīgi kā Latvijā ir latgaļi, līvi.

Kas raksturo gruzīnus jeb kartvelī?

Viesmīlība, ticība Dievam un mīlestība pret ģimeni, īpaši mammu un bērniem. Tās ir galvenās mūsu tautas īpašības.

Kādas ir negatīvās īpašības?

Tas tomēr ir nepareizs jautājums – nav pareizi runāt par slikto.

Visiem taču ir arī kādas mazāk labas rakstura īpašības?

Vai tad latvieši arī runā par savām sliktajām īpašībām? Domāju, katrā tautā ir gan labas, gan sliktas īpašības. Bet cilvēciski – mums ir kāda īpašība, kas varbūt nav negatīva, bet kas kaitē gruzīniem, – mēs esam viena no naivākajām tautām pasaulē, mēs ļoti uzticamies citiem cilvēkiem, un vēsturiski esam bieži tikuši apmānīti. Kopumā esam piedzīvojuši 40 dažādus karus, to skaitā astoņus karus ar Krieviju. Visa vēsture runā tieši par šo pārāk lielo uzticēšanos.

Kā gruzīns jūtas Latvijā? Vai uz jums mēdz, piemēram, īpašāk skatīties ikdienā?

Kā jums šķiet? Vai mēs esam tik absolūti atšķirīgi? Mēs taču esam tādi paši cilvēki kā jebkuras citas tautas. Sakiet – vai es jums šķietu izteikts gruzīns un jūs tagad teiksiet: "O! Es tikos ar tādu gruzīnu!" (Smaida). Droši vien ne. No visiem šeit dzīvojošajiem gruzīniem 440 ir Latvijas pilsoņi, 420 ir nepilsoņi un 210 – Gruzijas pilsoņi. Daudzi no viņiem – gan pilsoņi, gan nepilsoņi – labā līmenī pārvalda latviešu valodu. Savukārt tie gruzīni, kuri ir dzimuši Latvijā, sevi vispār zināmā mērā uzskata par latviešiem, jo viņi runā gandrīz tikai latviski. Savukārt viens no mūsu biedrības galvenajiem uzdevumiem ir palīdzēt veiksmīgāk integrēt tos gruzīnus, kuri uz Latviju ir atbraukuši jau ļoti sen. Mums ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, kas Latvijā nodarbojas ar biznesu, mākslu, mūziku, sportu, kuri ir aktīvi un sasnieguši lielus panākumus. Piemēram, Kuldīgā dzīvo gruzīns, kurš ir Eiropas čempions peldēšanā bez rokām, – viņš ir invalīds bez rokām, bet aktīvs un talantīgs sportists. Ja gribam saprast atšķirīgo starp latviešiem un gruzīniem, es atceros mūsu visslavenākā režisora Jāņa Streiča jautājumu bijušā Ukrainas vēstnieka Latvijā Raola Čelačavas grāmatas prezentācijā: "Man ir interesanti, kas ir kopīgs latviešiem un gruzīniem un ar ko viņi atšķiras? Kur ir viens cilvēks – gan gruzīniem, gan latviešiem –, var būt divas partijas. Tas ir kopīgi. Gruzīnu vīriešiem patīk blondās latvietes, bet latvietēm patīk gruzīnu vīrieši. Tas arī ir līdzīgi. Tad kur ir atšķirība?" Uz šo jautājumu R. Čelačava sacīja – atšķirīgais ir tas, ka, neatkarīgi no tā, kur dzīvo gruzīns un kādā jomā darbojas, viņam noteikti ir jābūt pirmajam vai uzvarētājam, atšķirībā no latviešiem, kuri neslimo ar šo īpašību – visur būt pirmajiem. Un tā tas arī ir – gruzīnam vienmēr ir raksturīga bezgalīga sacensība jebkurā jomā ar jebkuru cilvēku. Līdz ar to arī mums ir daudz slavenu matemātiķu, dažādu jomu mākslinieku, sportistu, tajā skaitā arī Latvijā dzīvojošie. Bet kopumā mēs Latvijā jūtamies tieši tāpat kā jebkura cita tauta. Nav nekādas atšķirības. Vienīgi atšķirība var būt tad, kad organizējam kādas svinības, kas ir saistītas ar Gruziju, jo Latvijā dzīvojošo gruzīnu kopā sanākšanas mērķis ir saglabāt savu identitāti šeit un vienmēr atzīmēt ar Gruziju saistītus notikumus, piemēram, Svētā Georga dienu, Gruzijas neatkarības dienu.

Kā gruzīns sevi pozicionē Latvijā? Jau pirms ļoti daudziem gadiem Latvijā ir ieviesies, manuprāt, diezgan nejēdzīgs termins "krieviski runājošais". Vai attiecināt šādu terminu arī uz sevi, vai tomēr strikti paužat – esmu Latvijas gruzīns?

Kā jūs domājat, kādu dzīvi dzīvo tie gruzīni, kuri šeit dzimuši, auguši? Latvijas dzīvi. Latvijā dzīvo ap 300 tūkstošiem Krievijas pilsoņu, un arī daļa cilvēku ar Latvijas pilsonību, kuri tomēr savā ziņā dzīvo Krievijas, nevis Latvijas dzīvi. Spilgts piemērs ir hokejs – ja spēlē Rīgas Dinamo un Krievijas CSKA, puse Latvijas iedzīvotāju jūt līdzi Latvijai, otra puse – Krievijas komandai. Kāpēc tā? Šeit izgaismojas attieksme pret šo valsti. Te arī parādās termins "krieviski runājošais" – cilvēks, kurš Latvijā diemžēl dzīvo Krievijas dzīvi. Latvijā dzīvojošie gruzīni ar Gruzijas pilsonību arī skatās Gruzijas televīzijas, internetā lasa ziņas par Gruziju, taču mēs ikdienā dzīvojam ar Latviju saistītu dzīvi. Vispār ir ļoti nepareizs šis neformāli ieviestais iedzīvotāju dalījums divās daļās – latvieši un krieviski runājošie. Ir taču jāciena visas pārējās tautas, kas šeit dzīvo, jācenšas tās iesaistīt pēc iespējas vairāk dažādās aktivitātēs. Piemēram, mēs gribētu piedalīties visos šeit notiekošajos pasākumos kopā ar latviešiem, taču līdz šim lielākoties mēs rīkojam paši savus pasākumus, vai arī tiek īpaši izdalīti mazākumtautību pasākumi. Un tas nav pareizi! Kur tajā brīdī ir latvieši? Krievi? Krievi arī savā ziņā ir sadalīti, ja nekļūdos, viņiem šeit ir ap 20 dažādām biedrībām. Tas ir ļoti liels mīnuss, kas ir jānovērš. Tajā pašā laikā interesanti, ka tajās reizēs, kad, piemēram, uz Mazākumtautību konsultatīvās padomes sanāksmēm uzaicina dažādu tautību, tostarp gruzīnu, jauniešus, lai pārrunātu iespējamos problēmjautājumus sabiedrības saliedētības jomā, šie jaunieši pat pauž sašutumu: "Ko jūs gribat no mums? Mēs ļoti labi pārvaldām latviešu valodu, mums ir ļoti draudzīgas attiecības ar dažādu tautību vienaudžiem. Tie esat jūs – vidējās un vecākās paaudzes cilvēki –, kuri neprot latviešu valodu, kuriem ir kaut kādas problēmas, bet tajā pašā laikā gribat mūs mācīt!" Jaunajai paaudzei šajā jomā viss ir kārtībā. Problēmas ir vecākajai paaudzei.

Kas pietrūkst Latvijas gruzīniem Latvijā?

Mums nav savas baznīcas. Piemēram, armēņiem Rīgā ir sava baznīca, viņiem izdevās savākt naudu un uzcelt to. Bet gruzīniem tas līdz šim nav izdevies, jo mēs nevaram savākt nepieciešamo finansējumu, tajā pašā laikā Gruzijas pareizticīgo baznīca arī nevar atvēlēt mums šādus līdzekļus. Taču mums gan ir Gruzijas patriarha pārstāvis Latvijā, kurš notur dievkalpojumus mūsu kultūras centrā Juglā, bet turpinām meklēt telpas, kuras aprīkot atbilstoši baznīcas vajadzībām.

Gruzijā dominējošā ir pareizticība? Bet jums nav saiknes ar Krievijas pareizticīgo baznīcu?

Mums ir sava pareizticīgo baznīca ar savu patriarhu. Pareizticība vispār radās Gruzijā. Bija tāda svētā Nino, kas Gruzijā ieviesa pareizticību. Jau pēc tam pareizticība izplatījās tālāk visā pasaulē.

Kā saglabājat savas tradīcijas, kultūru un valodu Latvijā? Varbūt jūs būtu gandarīti saņemt lielāku Latvijas valsts atbalstu jūsu tautai?

Valsts tieši no mums sagaida idejas un priekšlikumus, kā Latvijā pilnveidot mazākumtautību dzīvi un attīstību. Kas mums šķiet nepareizi Latvijā, ir tas, ka gruzīnus (izņemot tos, kuriem ir Latvijas pilsonība) uztver kā trešās valsts pārstāvjus. Tas mani tracina, jo nav pareizi. Ja mēs šeit dzīvojam, mums tomēr ir tieši tādas pašas tiesības kā pārējiem, jo arī mēs maksājam nodokļus un pildām citus pienākumus pret valsti. Iespējams, tieši šādas attieksmes dēļ tie vidējās un vecākās paaudzes gruzīni, kas šeit dzīvo, bet nav pilsoņi, arī necenšas iemācīties latviešu valodu. Bet arī valsts ne reizi nav piedāvājusi latviešu valodas kursus tieši gruzīniem. Mēs paši par saviem līdzekļiem esam izdevuši Gruzīnu–latviešu sarunvalodas vārdnīcu tiem gruzīniem, kuri vēlas mācīties latviešu valodu, tajā skaitā tiem gruzīniem, kuri Latvijā ieradušies nesen. Šajā kontekstā gan gribētos lielāku valsts interesi.

Cik sena ir gruzīnu vēsture Latvijā?

No ļoti seniem laikiem. Tas jums būs pārsteigums, bet pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijas zemē atrada desmitā gadsimta Gruzijas monētas. Vai kāds var pateikt, kādā veidā Gruzijas monētas tik senā laikā nokļuva Latvijā? Kurš tās šurp atveda? Vikingi? Aizbrauca uz Gruziju, pasēdēja ar gruzīniem pie galda un atlikušo naudu atveda uz Latviju? Varbūt. Bet tikpat iespējams, ka jau tolaik Latvijas teritorijā bija ieradušies gruzīni, veicot, piemēram, kādus darījumus. Starp citu, pilnīgi droši zināms, ka jau XIX gadsimta beigās Latvijā pastāvīgi dzīvoja septiņas gruzīnu ģimenes – zemes īpašnieki. Turklāt Baltijas gubernators bija gruzīns Petre Bagrationi, pēc kura iniciatīvas tika uzbūvēta Kristus piedzimšanas katedrāle Rīgā, kas atrodas pretī Ministru kabineta ēkai. Gruzijā bija arī slavens teātra režisors Kote Mordženišvili, kurš dzīvoja Rīgā no 1904. līdz 1906. gadam un bija Rīgas Krievu drāmas teātra galvenais režisors. Tāpat Rīgā ir dzīvojis slavens gruzīns Georgijs Švangeradze. Domāju, daudzi latvieši nemaz nezina, ka šis gruzīns ieradās 1905. gadā Latvijā un izveidoja pirmo kinoteātri un dibināja Rīgas cirku. Un viņš šīs abas iestādes vadīja līdz pat 1930. gadam. G. Švangeradze arī bija viens no diviem cilvēkiem, kas 1929. gadā Latvijā nodibināja gruzīnu biedrību Iveria. Lielu ieguldījumu Latvijas attīstībā sniedzis arī profesors Arčils Mačiabeli, kurš savukārt dibinājis Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtu un bija arī pirmais tā vadītājs. Starp citu, viņa skolnieks bija Viktors Kalnbērzs, kurš paudis daudz atzinīgu vārdu par savu skolotāju. Atceraties – pirms aptuveni 20 gadiem sāka atjaunot Vecrīgu, šajā procesā piedalījās gruzīnu arhitekts Enri Šarašidze – arī gruzīns. Savukārt 1988. gadā – Tautas frontes laikā – Rīgā tika izveidota Gruzīnu studentu biedrība, kuras sekretārs es biju līdz pat 1991. gadam, kad ierosināju to pārveidot par Latvijas Gruzīnu biedrību, jo daļa toreizējo biedrības biedru – bijušo studentu – pēc PSRS sabrukuma aizbrauca atpakaļ uz Gruziju. Starp citu, Latvijā joprojām gadā vidēji studē ap 100 studentu no Gruzijas.

Jūsu biedrība rosina gruzīnu jauniešus braukt mācīties uz Latviju?

Viņi paši izdara šo izvēli – mūsdienu interneta laikmetā ir viegli visu pašiem noskaidrot un pieteikties studijām. Taču, kamēr šie jaunieši studē un dzīvo Latvijā, viņi, protams, aktīvi iesaistās visās mūsu biedrības rīkotajās aktivitātēs. Šie jaunieši lieliski dzied, spēlē mūzikas instrumentus. Viena studente – Rusudana Basaria – pēc augstskolas pabeigšanas nolēma palikt dzīvot Latvijā. Patlaban viņa brīvi pārvalda latviešu valodu, strādā medicīnas jomā. Turklāt pagājušajā gadā viņa tika atzīta par viskreatīvāko gruzīnu folkloras dziesmu izpildītāju pasaulē. R. Basaria spēlē vairākus instrumentus, dzied latviešu, gruzīnu, krievu un itāliešu valodā un vēl papildus arī dejo.

Gruzīni vispār tiek uzskatīti par ļoti dziedošu tautu...

Tā arī ir!

Tomēr – cik viegli ir saglabāt savas nacionālās tradīcijas, dzīvojot tālu no etniskās dzimtenes?

Vecāki, kuri uz Latviju atbrauca deviņdesmitajos gados, savus šeit dzimušos bērnus ved uz mūsu biedrības svētdienas skolu, kur māca gruzīnu valodu un tradīcijas. Protams, ir bijuši posmi, kad tās darbība bijusi apturēta, jo ne jau ik gadu dzimst gruzīnu bērni, līdzīgi ir jebkurā tautā, kad dzimstība ir lielāka vai mazāka. Mēs izmantojam ikvienu izdevību sanākt kopā, svinēt dažādus pasākumus, rīkojam izstādes, cita veida pasākumus. Kā jau teicu, šodien, tehnoloģiju laikmetā, ir arī viegla iespēja sazināties ar savējiem Gruzijā. Tajā pašā laikā gruzīns, kurš ir arī Latvijas pilsonis, šeit jūtas kā pilntiesīgs iedzīvotājs. Piemēram, es esmu Latvijas pilsonis, savulaik piedalījos barikādēs (esmu saņēmis piemiņas zīmi). Nepārspīlēšu, sakot, ka emocionāli jūtos ļoti pacilāts, kad skan Latvijas himna. 

Jūsu biedrības nosaukums ir Samšoblo, kas tulkojumā nozīmē – dzimtene. Tam ir simboliska nozīme?

Tā ir svēta lieta! Mēs vēlamies turpināt savas etniskās tradīcijas, dzīvojot Latvijā. Gruzīnam dzimtene ir svēts jēdziens, ikvienās svinībās pie galda viens no tostiem obligāti ir par dzimteni un saknēm Gruzijā. Vienlaikus otrs obligātais tosts jebkurās mūsu svinībās šeit ir par Latviju, kura mums devusi mājas, ļauj attīstīties, saglabāt savas tradīcijas un dzīvot Latvijas dzīvi. 

Ko jūs sagaidāt no Latvijas?

Atbalsts nepieciešams ne tikai gruzīniem, bet arī citām tautām Latvijā. Taču no otras puses es uzdotu retorisku jautājumu – ko mēs varam vairāk prasīt no Latvijas valsts, ja paši latvieši nesaņem visu, ko vēlas no savas valsts. Tā arī taču ir! Ja jau reiz mēs šeit dzīvojam kopā ar latviešiem, kuri pat kā pamatnācija nesaņem no valsts visu, ko gribētos, tad arī mēs nevaram to saņemt. Tāpēc, protams, sagaidām tikpat daudz, cik latvieši vai citas šeit dzīvojošās tautas. Kad nācu uz sarunu ar jums, atcerējos savu iepriekšējo interviju Dienai 2012. gada maijā par līdzīgu tēmu, kuras virsraksts bija Latvijas gaiss der gruzīniem, – būtībā es tikai vēlreiz to varu apstiprināt un piebilst, ka tas visspilgtāk raksturo to, kā gruzīns jūtas Latvijā. Mēs jūtamies brīvi, mūsu uzņēmējiem nav problēmu nodarboties šeit ar biznesu, tāpat kā nejūtam nekādu apgrūtinājumu darboties jebkurā citā jomā. 

Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.