Pēc operācijas Zatlers atklājis: «Man bija prostatas vēzis, pietiekami nopietni.» Iepriekš viņš to neesot sacījis, cenšoties pasargāt mediķus no liekas uzmanības, kāda iepriekš novērota gadījumos, «kad jāārstē vipi».
Jautāts, ar kādām emocijām uzņēmis vēsti par slimību, Zatlers atbildējis: «Pirmkārt, es to uzņēmu kā skarbu realitāti. Man nebija tā fāze, kad cilvēks cenšas sevi kaut kā apmānīt. Drusku pajokoju - tas nozīmē, ka 100 gadus jau vairs nenodzīvošu. Bet es stāvu stingri ar abām kājām uz zemes.»
«Dzīvojot manu samērā dinamisko dzīvi, sevis saudzēšana vai čubināšana nekad nebija raksturīga. Es jau kā vecs ķirurgs - nav sūdzību, nav jāārstē.
Protams, viens no faktoriem ir tas, ka divus mēnešus biju Černobiļā [glābšanas darbos pēc atomreaktora avārijas 1986. gadā]. Otrs faktors - noteikti ir kāds iekšējs konflikts. Tā ir mana personīgā teorija, ko stāstīju saviem pacientiem: ar jums tagad ir notikusi nelaime, mēs palīdzēsim, bet jums ir jāsaprot, kādas izmaiņas jāizdara savā domāšanā un dzīvē, jo ir kāds iemesls, kāpēc tā ir noticis.
Es saprotu dzīves pamatus, jo ārsti redz dzimšanu un redz nāvi, un redz stāvokļus, kad cilvēks cīnās par savu dzīvību, un cik trausla tā ir brīžiem , un brīžiem - cik sīksta, pat pārāk sīksta, [liekot ciest] tādas mokas,» stāstījis Zatlers.